My house, my rules..

7nieka pieredzes ir bijušas dažādas. Un gadus atpakaļ, bija lauzta sirds Vpilī. Vienīgajā mūsu FTF mēģinājumā, kad sapratām – uzvarētājs ir viens. Spēle netīra. Toreiz vairākas reizes atrubijos pie stūres. Un bija visādi citi ekšeni. Bet skaistums arī.

Gatavošanās notiek, bet lielākais uzsvars tiek likts uz komandas komplektēšanu, ne visi tiek, un tad notiek veiksmīgs DRAFTS, iesaistām komandā Hariju ar Juridiski izglītotu blondīni.

Godīgi sakot lēmums līdz galam piedalīties tika pieņemts, atverot mīklas. Uzreiz bija skaidrs, jābrauc, pirmais faits ir sarunāts 10 km no vietas, kur daļa rubaku izkāpa no FTF speshal ekspreša. 24:00 – starts pie zīmes DŪRE 16. Tālāk braucam pēc darba apģērba, patronām. Viss savākts - krāmējam pa dopu uz maisu māju. Pēc mīklas neko nesaprast. Bet objektu bieži redzu dabā. Meklējums ilga vismaz stundu, no adrenalīna trīc korpuss. Ierodas komanda, šķiet ka NLP ST, tā nospriedām stalkojot vēlāk lādētājus. Norāde par pretuzbrukumu pamatīgi jauc virzienus, tiek pārmeklētas blakus ēkas, galu galā, apmaldījies rāvējs 2. stāvā pie norādes 1.G vai 1.6 kko sazīmē, tādas maisu vietas kā bildē nebija 20 km rādiusa.

Paralēlajā pasaulē ik pa laikam, notiek saziņa ar bāzi, no abstrakcijām, Melīgas ķērnes jau ir vieta. Pēc bildes īzī. Tur arī dodamies. Mincenei grāmatveža intuīcija pateica priekšā uz kuru pusi jāiet, bet splits bija noticis jau pirms tam, tiem kuri ielūza tiltā - tukšais, otriem divcipars.

Tālāk Harijs kā kaislīgs putnu vērotājs - piedalījies pasākumā AAA(aizsargājamo ainavu apvidū), izsaka versijas par punktiem Igaunijas pierobežā - vienu konkrētu(pēc bildes un apraksta īzī) otru nu tā! Ja būs, gan jau būs tuvāk no Drusku pilskalna puses, ja nē, viss slikti! Jaunās kāpnes, kur itkā rakurss neesot. Robežu nogurdinātie tiek ņemti – tešam pa taisno uz pāršoseju, tā saucam vietu kur pārbrauc pāri A2. Pašnāvnieki Jenoti netrāpa. Mašīnas nolikām aiz bezceļa pie ezera, likās ka ārā netiksim, adrenalīns dara savu, pie mājām, kur suns rēja, un kājas slapjas. Viss labi ir divcipars.

Tālāk daļa brigādes brauc pāraut apavus uz Alūksni, notiek splits! Mēs uz Kornetiem. Pie Druskiem svešs džips pļavā, viss skaidrs. Džeki anaerobajā pa taku uz kāpnēm, mincene paliek auto meklēt. Kukulīša mīkla izklausās pēc akmens mīklas, pārbauda arī citas teorijas. Pa ceļa riksī ar rubaku apspriežam Alūksne Ape veco sliežu ceļu, par akmeņiem nav viedokļa, vienīgi tik iesmējām cerams nebūs kā Viļakas mežā. Tā - pie kāpnēm ir rupuči, kuri punktu nav paņēmuši – kamēr runājam - paņem. Mans rubaks sen jau zudis kkur pie ezera, sazvanīt nevar, sabļaut nevar – un punktu pēc loģikas meklēju tajā posmā, kur uzskrējām Rajai. Atrodas rubaks tukšām rokām, atrodas punkts zem kāpnēm. Adrenalīns drīz apturēs sirdi.

Atnākot uz auto grāmatvedei ir sazīmēts normāls akmens plāns pa ceļa uz AL, uz kuru tāpat jābrauc, jo parka templi nu jau pēc čata zinām. Harijs bērnībā ir rāpies pa to vītņstieni, ar plaukstām atpazīstot, tātad menu ir – vēl tik jānotiesā(Pusdienas AM). Stāstam par akmeni, Harijs kā grants biznesā iesaistīts - apstiprina, ka tur vispār esot pamests karjers, akmens izraksts kkad 80ajos, esot pamests sijātājs. Vairāk neko nevajag, nu jau toč jārubī tieši uz turieni. Sarunājam tikties, iebraucam karjera teritorijā vienlaicīgi. Kreisajā pusē pamanām dzelzi, kuru steidzam izpētīt, jo kukulīša bildē ir tolmets. Izskatījās pēc pamestas kaltes, vai dzirnavām, bet bija karjera tehnika. Pēc pēdām esam šeit bijuši vienīgie. Pārdzenam auto, ieejam pie Čuksta, tiešām liels. Kamēr mainām zeķes, apspriežam pēdējo mīklu, un baudam izstrādājumus, piebrauc rubaki sajūsmā iespiedzas un aizteš. Neesam vienīgie.
Egokiller mode on.
Sākas netīrā spēle – Hariju sūtam misijā uz Vējkalna ielu. Mēs pētīsim Alūksne-Ape sākumu. Geo rāda dīķus, Sūdupīte liekas pa mazu priekš 7nieka džedaju photoshopa bildes. Navigācija rāda braukt pa granti, mēs zinām labāk – braucam pa asfaltu, drafts krustā pa kreisi uz parku, mēs pa labi. Caur carwash – jo paranoja. Nosaukums par turpinājumu liek akli ticēt. Un tie bezsliežu ceļa spoti ir bijuši citas reizes. Bet ar šādu pārliecību ir bijušas arī dūņas. Aizupītes noparkojamies jau uz zaļā, ejam – čatā bilde ar ciparu, parks krīt ātri. Prasa, kas mums?, mēs neatbildam. Tad sazvanoties - versija par dzelzceļu pilsētā. Skrienam – ir Sūdupītes tilts, ložņājam – tikmēr ir spiedziens, mincene ir nesteidzīgi vērojot uz koka tumsā ieraudzījusi plāksni. Un tas nav ķēdes pirmais posms – kā nereti mēdz būtu. Nezinu ko teikt. Lāde vaļā, citiem ciet - braucam kā spiegi uz dzīvokli apkopt brūces, un raut mīklu uz lielā ekrāna.

Lādes mīkla.
Redz jaunībā Harjis bija DJ, esot estrāde uz kuru reiz veda tilts. Esot aiz baznīcas pie laivu būdām. Apriests tiek arī otrs vecais tilts.. Aiz baznīcas tuvāk un ja jau runa par kungu, tur sāksim.. kamēr pakojamies, sākas dzīres čatā. Fkn hell. Telefoni zvana. Vienam biedram atzīstos, ka maiņas nebūs – tie esam mēs. Pīpī. Noliek inflācija punktu cenai 1 eur = 6 eur, Ponzi shema, kamēr noparkojamies, vairākas komandas atrāvušas mīklu.. Skrienam uz tilta vietu, vēl pirms 10 gadiem bija laipa nedaudz senāk arī tās disenes. Kur ir – palieku pie dēļu kaudzes, rubaks uz VEF, pārējie gar būdam. Un tad spiedziens, ka pie durvīm ir gadžets ar simbolu. 9 no vienas 16 no otras(vai otrādi).. 8 atlika uzgriezt.. 5 min... Būdās ir būts, bet šī bija kā portāls. Kastē ielādējām sūro vallhalla mjod, lai rubakiem ir ar ko piededzināt egobrūces. Bija adrenalīns, jo zinājām, ka mums no muguras nedišī nekāds banītis, bet gan liela melna lokomatīve ar rubaku vagoniem. Tomēr šoreiz dzīve skaista mums.

Daudz laika zaudējām Zeltiņos. Viss slapjš. Nebiju domājis būt šoferis. Miklas vērās labi. Pec finiša padalījām paris soft hintus. Bet ne ciparus. Kārtīgi nosvinējām, un godīgi sakot tikai tagad pēc talkām, remontiem un sporta spēlēm esam atgājuši. 7ais kambaris sirdī uz visu dzīvi! Skaista pastaiga.

31h pirms FTF mēs otro reizi draftējam rubaku no citas komandas un atkal esam mūsu labākajā sastāvā. Vai tā nav zīme?

Mājas darbā ir atzīmēta 101 lokācija – kādam no tiem tiešām vajadzētu iekrist.

Plkst. 23:10 esam Alūksnē, izvēlējāmies neuzkrītošu parkingu – gribējās šo vakaru izbaudīt piecvientulībā.

Mīklas krīt viena pēc otras…

MELĪGĀS ĶERENES – pēc bildes no mājas darba uzreiz tiek sazīmēta Papardes dzelzceļa stacija.

SĪZIFU SALIDOJUMS – no mājas darba ir ideja par Drusku pilskalnu. Pēc laika sazīmētas kāpnes ar margu pareizajā pusē.

ROBEŽU NOGURDINĀTIE – kartē pie robežas uzkrītoši krīt tikai viens punkts – Paganamaa õpperada. Daži komandasbiedri apšauba ideju, ka tiešām jāšķērso robeža, kamēr cits rubaks uzstāj uz šo ideju.

MAISU MĀJA – pārskatot mājas darbu, pamana logos maisus, attiecīgi šaubu par kodolraķešu bāzi nav nekādu.

PUSDIENAS ĀRLIETU MINISTRIJĀ – turpinām pētīt mājas darba bildes. Netīšām tika pamanīta kaut kur redzēta vītne – Eola templis.

KUKULĪŠU BĒRNUNAMS – nekādi nekrīt. Ir idejas par geocaching punktu, jo mīklas teksts labi saskan. Ir idejas par “kratīt” = karjers? Apskatīti karjeri – neko tādu neatradām. Toties rubaks rāda kaut kādu metāla konstrukciju karjerā blakus Čukstes akmenim, bet mēs to noignorējam. Pēc kāda laika vēl parāda to, bet citā kartē. Tas atkal tika noignorēts. Tā pagaidām bez variantiem.

NEOFICIĀLAIS TURPINĀJUMS – idejas par dzelzceļa tiltu. Atradām īsto, bet pēc bildēm nesakrīta it kā. Vienā īpašā kartē vēl šis tilts atzīmēts ar komata (ķekša) simbolu un internetā bilde vien no 2010.g, viss aizaudzis, diez vai. aj aj aj ;(... Tiek meklēti citi tilti, upītes bez nosaukuma, strautiņi – bet nekā.

Labi, jau plkst. 1:30, jābrauc meklēt. 5/7 ir optimāls rezultāts izbraukšanai, pārejas mēģināsim sazīmēt pa ceļam.

3 minūšu attālumā no mums ir PUSDIENAS ĀRLIETU MINISTRIJĀ. Laiks ārā bija fantastisks, tāpēc galvā bija domas – lai tas būtu ātri un nesāpīgi. Tā arī bija.

MELĪGĀS ĶERENES – nākamais punkts. Pirms kaut kur iet, jāvēro citu rubaku reakcijas, lai lieki netērētu laiku un resursus, jo laiks ārā joprojām fantastisks. Uzreiz skaidrs, ka jāiet gar dzelzceļu. Sadalījāmies uz pusēm. Uzticējāmies vienam džekam, sekojam viņam un priecīgi, ka atradām plāksni. Rakstām savējiem, lai iet uz mašīnu, bet… “Mēģini vēlreiz”. Ko tas nozīmē? Meklēt blakus? Iet tālāk? Pēc kāda laika izpētījām plāksnītes bildes un nesaprotam – kāpēc plāksnīte ir netīra? BET TUR IR ZĪMĒJUMS! Ātri zvans rubakiem otrā pusē – lai meklē tur. Skaitlis atrasts. Protams, kur bez teātra? 🎭🤡

MAISU MĀJA – ātri un nesāpīgi. Toties tikai trešajā reizē, ieejot pareizajā istabā, tika atrasts skaitlis. Tāpēc – ja viens rubaks apskatījās, tas nenozīmē, ka tur skaitļa nav.

Tagad garš pārbrauciens no dienvidiem uz robežas pusi. Pēdējās divas mīklas nav sazīmētas. Toties rubaks saka – lai apskatāmies to Čukstes akmeni. Labi, ir pa ceļam, tikai +13 minūtes. Labāk aizbraukt un nožēlot, nekā neiebraukt un minēt, vai tā bija īstā vieta.

Braucam garām – redzam kaut kādu metāla konstrukciju. Sakām rubakiem, lai nekāpj ārā no mašīnas, divatā apskatīsimies, ka nekā nav, un brauksim tālāk. Pieejot tuvāk – uzreiz skaidrs, ka nav īstā vieta. Nevar sazīmēt bildes vietu. Bet,ja jau esam te, pamēģinām uzkāpt. Uzkāpjot augstāk, ir prieka kliedzieni – detaļas sakrīt ar bildi! Uzreiz kopējā čatā tiek sūtītas audio ziņas – jākāpj ārā, ir īstā vieta! Vēl kāpjot augstāk – IR SKAITLIS! Neaprakstāmas sajūtas, prieks, adrenalīns, sprints līdz mašīnai, lai iepriecinātu pārējos biedrus. Nedaudz pabraucot tālāk, tuvāk Čukstes akmenim, pamanām citu rubaku mašīnas. Nedaudz sabēdājamies, ka uzhintojām lokāciju – mūsu prieka kliedzienus varēja dzirdēt 5 km rādiusā.

Plkst. 4:03, 4/7. Ļoti laba bilance.

SĪZIFU SALIDOJUMS – laba rītarosme. Bez lielas maldīšanās skaitlis krīt uzreiz, nonākot pie pareizajām kāpnēm.

Plkst. 5:13 5/7 esam pie mašīnas un redzam ziņu, ka lādes mīkla ir vaļā. Atkal sabēdājamies, jo, nu, mums gāja kā pa sviestu. Bez kļūdām, labā tempā…
Ceram, ka lādes mīkla būs nāvējoša. Laiks vēl ir.

Te nu sākas šaubas par Igauniju, toties sanāca kaut kā pārliecināt – braucam tur. Kamēr viens rubaks skraidīja pa taciņām, pārējie mierīgā tempā atrada skaitli - 6/7.

Palikusi tikai NEOFICIĀLAIS TURPINĀJUMS – ir ideja par vienu tiltiņu, tikai jābrauc ~1h. Nav laika kļūdām. Braucam uz Alūksnes virzienu, un kopējā čatā ejam “all in” – piedāvājam apmainīt visas 6x pret šo. 🎰🤷🏼‍♀️ Bet – apmainījāmies 1:1 = KUKULĪŠU BĒRNUNAMS : NEOFICIĀLAIS TURPINĀJUMS.

Esam atkal nedaudz sabēdājušies par to, ka šī ideja mums bija, bet bildes nesagāja kopā.

Veram lādes mīklu kopā ar pārejām piecām komandām. Vēl ir iespēja.

Tikko mums parādījās domas par pilsdrupām, tiltu zem ūdens… Un bāc, lāde jau kritusi.
Veram vaļā hintu, skatāmies Carnival Youth videoklipu “Ūdensmērītāji”. Braucam uz Laivu namu ar labi parādīta darba sajūtu un prieku, ka būsim laicīgi atpakaļ galvaspilsētā.

Kļūdu labojuma nebūs, jo mēs nekur neesam kļūdījušies, un timings bija nereāls. Toties atkal kaut kur pazaudējām veiksmi. ☘️🥲

Cerams, ka šampis izturēs līdz tam brīdim, kad pacelsim FTF.

https://youtu.be/Fqn_Aokq8I4?si=Y5lxdT34vWVTEExd

Te nekas nebij plakans, ne zeme, ne mīklas - nu tā, ka nemaz. Viltības mums nebij, veiksme mainīga.

Pirmās četras mīklas atrisinājās un atradās iedvesmojoši ātri, lai gan pirmajā mirklī atpazīstamas bija tikai "Melīgās Ķerenes", bet drusku padomājot, tika saprasti arī 3 nākamie punkti.

No rīta vispirms uz Papardes staciju pēc "Melīgās Ķerenes". Divi uz vienu pusi, trešais uz otru - viss veiksmīgi. Tad ātri uz "Maisu Māja", pēc tam uz "Sīzifu Salidojums". 99% bija skaidrs, ka tas būs Drusku pilskalns, jo kāpnēm margas pareizajā pusē, kalns stāvs, viss atbilst. Tur arī viss ātri un ideāli!

Tad braucam uz "Robežu Nogurdinātie" - pēdējo no mūsu izdomātajiem punktiem. Braucām caur Igauniju, jo ērtāka un tuvāka piebraukšana. Te ātri atrodas cipars un ar to arī viss apstājas. Par pārējiem punktiem īstas nojausmas nav un neko neizdodas izprātot, līdz nekas cits neatliek, kā atvērt hintus.

Ar hintu palīdzību pamazām ataust skaidrība par "Pusdienas Ārlietu Ministrijā", ka mazā arhitektūras forma noteikti būs muižas parkā. Ātri atrodam bildi ar Eola templi un veicam saistību ar Urugvajas karogu un tad jau saslēdzas viss kopā. Bet, nu, tas datums sākumā neuzveda uz pareizā ceļa.

"Neoficiāls Turpinājums" - njā, kāda daļiņa no tevis nonāk pie meklētā - nav divu domu, ka tās būs attīrīšanas iekārtas. Šo neizdomātu, pļavas, saule un debesis kaut kā nesaslēdzās.

"Kukulīšu Bērnunams" bija lielākais klupšanas akmens. Sākumā pārmeklējām Katiņkalnu - it kā akmeņu tur daudz, metāla konstrukcijas ir, visādi bērnišķīgi ķinķēziņi ir. Cipara nav. Te bez lūguma pēc mājiena Centrāles tehniskajai komandai neiztikām. Kaut gan 7nieku vēl tolaik nespēlējām, ir zināma slavenā mīkla ar kukulīša svēršanu ...

Lāde - pirmā doma, jāmeklē bijušie tilti, bet vairāk prātā bija upes, ne ezers. Vispirms aizbraucām uz skaistu, bet nepareizu vietu, kur bijis tilts pār Pededzi, bet skaidrs, ka lāde te nav. Ko nu vairs mocīsies - paņēmām hintu. Dziesmas vārdi aizveda pie video, pie ezera laivu mājām un saprašanas, ka lāde būs tur.

Lāde izcila! Atmosfērīga vieta!
Paldies par laukumu, tiekamies nākamajā!

“Nelaidiet durakus laukumā!”, <A2 3-1> reports

Īsā versija. Riktīgi duraki… Kājām neganti mokošs, bet brīnišķīgs piedzīvojums visas dienas garumā līdz pat pusnaktij. Fantastiska pēcgarša! Kad trūkst vārdu domu izteikt plašāk, lai runā Rainis:
“Slopynotas beja dūmu kvēles, –
Tūmār sirds jums naizmysa,
Tūmār dzērkstes naizdzysa,
Paglobet tos jaunam reitam.”

Garā versija. Negants prieks un nevaldāma sajūsma bija manāma abu nenopietni pusdullo rubaku sirdīs, kad tapa zināma nākamā laukuma vieta no “Vannas bumbu” outsorsā reporta - tā mala trakoti niezēja. Tik ļoti, ka vasarā tika kalti plāni apvienot vienā braucienā Alūksnes, Balvu un Preiļu interesantākos nostūrus. Tiesa gan, pie nosacījuma, ja nekur citur neizdosies aizbraukt. Un - še tev! Saņemiet, parakstieties - Malēnija. Nedaudz tika iepazīta Visit Alūksne mājvieta, pašļūkāta karte, atzīmējot potenciālākos apmeklējuma priekus (kā FTF komandas to dara, bet, ja godīgi, šī padarīšana mūs kaut kā necepī). Potenciālo vietu vidū - Kornetu-Peļļu gravas skaistākās vietas ar visu torni, Zeltiņu kodolraķešu bāze, kurā ir būts un daudz jo daudz maisu sabildēts gadus četrus atpakaļ, Bānīša stacijas, “Papardi” ieskaitot (tā pat izraisa vislielāko interesi, jo atmiņā uzaust kaut kas no Bānīša muzeja apmeklējuma pasenā pagātnē). Kopumā ir atzīmētas dažas padsmit vietas un pulveris slapjš - apnika.

Pie mīklām pieķeramies pirmās dienas rītā, kad ar lielu pārsteigumu ieraugām Lādes krišanas rekordlaiku un milzīgo aktivitāti laukumā. Visvairāk rubaku ir no Vidzemes gala? Ejam secīgi cauri mīklām. MELĪGĀS ĶERENES tiek piestutētas bānītim, jo pats Ferdinands pieminēts, tāpēc pāris stundas šļūkājam vairākas kartes, mēģinot saprast, kur pie velna, tās abas sliedes dalās. Atmiņā uzaust kaut kādi fragmenti no filmiņām Bānīša stacijas muzejā par Papardes staciju, bet tik nekonkrēti, ka tiek aizgaiņāti prom. Taču vēlāk atgriežamies šajā punktā, jo te ir vienīgais tornis ar koka augšadaļu un līkums kopā ar ceļa stabiņiem. Šaubīgi, bet liekam kā variantu, jo nākamais līdzīgais jau ir Gulbenē.

SĪZIFU SALIDOJUMAM tiek piestiķēti abi lielie kalni - Drusku un Dēliņkalns. Dēliņkalnā nav tik episkas trepes, kaut arī skaitās augstākais, tāpēc bildei tuvāks izrādās… Kornetu skatu tornis. Kas par to nu būtu šaubījies! (khe, khe…) Smaga nopūta otram rubakam, kas klusībā pukojas uz #Centrāles nežēlīgi spīdzinošajiem kāpumiem visādos torņos - kaut reizi būtu apakšā punktu nolikuši (“khe” kvadrātā)… Nē, obligāti jākāpj pašā torņa galā! Tas pāriniekam vien izraisa smīnu - šis punkts ir jāņem pirmais no paša rīta, lai zelta gaismotā rīta dūmakā var Munameģi nobildēt.

ROBEŽU NOGURDINĀTIE sākumā tiek malti gar pašu Igaunijas robežu. Izceļas negants, bet īss strīds - bildē ir upe vai ceļš? Katrs cenšas pierādīt savu taisnību, rokot pierobežas kartē vajadzīgās vietas, taču ātri vien visa strīda degsme pāriet kopīgā saprašanā, ka līdz atrastajām vietām tā īsti ātri nokļūt nevar, lai iekļautos sešās stundās ar Lādi, jo viss atrastais ir viena vienīga čuhņa ar pamatīgu bradāšanu. Pēc nelielas pauzītes, kad viens rubaks iet pusdienas taisīt, otrs priecīgi reportē, ka tas palags ar to dīvaino uzrakstu bildē ir Peļļu dabas takā skatāms.

MAISU MĀJA sākumā uzdzen izmisumu, jo galīgi nav saprotami varianti… līdz brīdim, kad atmiņā uzaust rubas čatiņā pieminētais CS1.6. Ha! Airsofts, peintbols vai lāzertags Alūksnes apkārtnē! Ejot secīgi cauri minētajiem variantiem, pēc piecām minūtēm izlec projekts par lāzertagu Zeltiņu kodolraķešu bāzē. Fiksi tiek sameklētas bildes no ģimenes fotoarhīva, noslaucīti putekļi - jā, ir! Ar visiem maisiem un dīvaino uzlīmi “Investīciju komiteja” uz ventilācijas trubas. Vajadzīgo maisu caurumu gan savās bildēs neatrodam, taču vieta pareizā, un arī ēka zināma. Done!

KUKULĪŠA BĒRNUNAMAM sākumā tiek meklētas slūžas, jo baigi līdzīgs veidojums bildē izskatās, taču pēc teksta kaut kā nelīmējas kopā. Kurš sestdienā brauc slūžas skatīties? Pamazām nonākam pie secinājuma, ka tas varētu būt tas pats, uz ko mēs paši fokusējamies - pamestās vietas ar cilvēcisko, kultūrvēsturisko, industriālo vai militāro mantojumu. Nevienam nevajadzīgas, pamestas, ar lēni brūkošām ēkām, kurās ik pa brīdim iemaldās kāds stalkeris. Tā domājot, nonākam pie negaidīta atklājuma, ka Kukulītis ir kāda bērnu audzināšanas iestāde (teksts, tas kaitinošais teksts, yopt!), un pie horizonta uzpeld bērnudārzs Kalncempjos. Wow! Tur mēs vēl neesam bijuši! Atbilst mīklai? Nūūu… ģeldēs! Pēc tam gan paši smejamies, ka šis mums ir ļoti raksturīgi - “Kad smadzenes dūņās, abas kājas rullē”. Piedzīvojums ir piedzīvojums (ak, vai!). Ar šo pirmās dienas minējumi pabeidzas - atlikušās divas mīklas bez hintiem rokā nedodas, par daudz variāciju, par maz konkrētības.

PUSDIENAS ĀRLIETU MINISTRIJĀ galīgi neko neizsaka. Pirmajā minēšanas dienā tiek pamatīgi pētīta Alūksne vērptu stieņu esamībā, taču neko īsti līdzīgu atrast neizdodas. Ir aizdomas par sētu pie kapsētas, taču pie Alūksnes kapiem ik dīvainas lietas nav. Tiek nopētīts Prinča saliņa, jo tur tādas kā metāla konstrukcijas ir, taču izrādās pārāk apaļas. Pamētājamies apkārt par dažādām bildēm no Tempļa kalna, Marijas salas, Nāriņas dīķa - nav. Teksts neuzvedina uz galīgi neko. Datums arī. Atveram hintu. Urugvaja? Kāds sakars? Centrāles loģika, atsitienā noskanot, mums netverama aizspindz tālēs zilajās. Atrodam podkāstu, noklausāmies pirmo reizi, priecīgi atzīmējot mīklas teksta vietas, bet gala rezultātā tukšpadsmit. OK, kas tas bija? Pilnīgi kaut kāda beztēma. Klausāmies vēlreiz. Valsts upes labajā krastā, putnu upe, Libertad o Muerte un vēl visāda šņaga par ekonomiku, politiku un valsti kā tādu. Kas bija jāsaklausa? Pārmetamies uz hinta otru daļu - mazā arhitektūras forma. Rokam Alūksnes muižas parku kā pietiekami senu mazās arhitektūras paraugu mājvietu, uz ko mīklas bildē norāda ar ķērpjiem apaugušas vērpjstienis. Šis bija tas, ko mēs jau iepriekšējā dienā cītīgi meklējām, tagad ejam otru apli, bet jau konkrētāk. Pēc kādas pusstundas bilžu un teksta bļāķu malšanas vienā jūklī, abi minētāji caur dažādiem avotiem iziet uz vienu objektu - Eola templi Alūksnes muižas parkā. Tur tad arī atrodas meklētais. Kāds sakars ar podkāstu? Atliek vien neziņā noraustīt plecus.

NEOFICIĀLAIS TURPINĀJUMS. Šo pirmajā dienā galīgi nevarējām izdomāt - pilnīga bezideja. Atveram hintu - kaut kāds kafūzis Alūksnes centrā. Pie tā ir tā peļķe jāmeklē? Kāds sakars? Lasām un lasām vēlreiz un vēlreiz to hintu - nu, galīgi garām. Kā naktī komandas varēja iedomāties, ka jāmeklē pie šī kafūža. Izpētām tā bildes - galīgi nekas necepī. Nometam hintu malā kā nederīgu un vairāk koncentrējamies uz pašas mīklas tekstu un bildi. Tas ir atspulgs ūdenī, iespējams, raksturo vietu. Varbūt vieta, kur mākslinieki var smukas biužas gleznot? Tādas vietas uzpeld vairākas, pie tam ļoti tuvu Ārlietu ministrijas pusdienu mīklai. Tiešām saistīts? Atkal tiek pētīts Muižas parks, Nāriņas dīķis un Prinča saliņa. Galu galā nospriežam, ka vieta varētu būt Prinča saliņa, sliktākajā gadījumā Nāriņas dīķis vai laipa pāri uz Marijas salu. Viss diezgan tuvu mūsu viesnīcai, tāpēc izlemjam, ka Alūksnes abi punkti mums būs pēdējie. Ja diena būs ļoti neveiksmīga, Lādei varam aizbraukt pakaļ arī otrā dienā (vai mazums - ir jau tā bijis).

Gatavojamies garai dienai, jo pēc čuikas uzminēta ir tikai Zeltiņu kodolraķešu bāze, pārējais jau izsakāms ticamības procentos no 5% līdz 95%. Ir sarūpēts proteīna batoniņu lērums, izotoniks, dažādi slāņi apģērba un lielas pudeles rezerves ninnes, lai noturētos uz strīpas kustībā visu dienu līdz vakaram, kad, kā domājam, nonāksim Alūksnē. Braucam ārā maksimāli agri, jo trakoti gribās redzēt Munameģi zilās rīta tālēs. Pa ceļam skan Plakanās zemes episkās himnas ar pašu piekabinātajām astītēm, jo oriģinālu plejlistei tik tālam ceļam ir pārāk maz. Mazliet aizsapņojamies un jau pašā sākumā aizbraucam šķērsām, nogriežoties ne tajā pagriezienā. Sākums labs…

Pirmā apmeklējuma sarakstā tomēr ierindojas Peļļu dabas taka, jo caur to maršrutā pazūd nevajadzīgā cilpa atpakaļbraucienam no Kornetiem. Sākumā gan mašīnā izceļas neliels kašķis, ka rīta agrumā nevajag bradāt pa visādām nezināmām takām, taču strīdā uzvar bleķa karietes kučieris ar teoriju, kā tā varēs ieekonomēt “stogram” dārgās ninnes mūsu dzelzs rumakam. Piebraucam pie navigācijā atzīmētās “Peļļu dabas takas” un paliekam uz pauzes, jo tas izrādās kaut kāds krustojums ar info stendu, kur kā akmenī kalts stāv aicinājums doties brīnišķīgā 9,5km garā pārgājienā. Koa? Uz šito gan mēs neparakstījāmies! Labi, ka otrs rubaks ir pētījis bildes pie Ilgāja ezerā - braucam turp! Pāris episki nobraucieni pa vienvirziena autotaku un esam pie ezera. Nopētām info stendu, nopētām laipu, nopētām niedres ezerā - nope, nav šeit. Ezerā labajā pusē vīd aicinoša zīme doties pastaigā pa Peļļu dabas taku - nu, labi… tās niedres ezerā labajā krastā izskatās tādas cerīgas - jābūt tur! Nirstam mežā, pa ceļam pētām katru koka laipu, katru nokaltušu stumbru ceļmalā - nekas iepriecinošs. Pēc 15 minūšu rāpošanas tiekam līdz ezera viducim, kur tā šaurākā vieta iraid. O, būs šiten - kā bankā! Izrāpojam laipu, pamērcējam kājas laipas galā. Nav… Varbūt atkal kaut kas no mizām izgrebts vai no zālēm savīts? Varbūt kāds kareklis kādā kociņā niedrēs? Nav… Ļeņina jautājums - ko darīt? Viens rubaks spītīgi mēģina ieskaidrot, ka brist pa taku uz priekšu ir the way it is, kamēr otrs dusmīgi purpina, ka besī ārā šitā taka un ir jāiet atpakaļ un uz ezera otru krastu, jo tur viss cerīgāk izskatās. Galu galā tiek panākts kompromiss - iet atpakaļ un apkārt ir ilgāk nekā paiet uz priekšu un ezera galā pagriezties atpakaļ. Sacīts - darīts! Divi rubaki pa taku lāčo uz priekšu, mīda ziedošo zaķskābeņu laukus, meklē pāreju uz otru krastu pāri purvājam - tādas nav. Nu, labi - paiesies mazliet uz priekšu. Minūti garš bridiens pa taku… un priekšā atkal ezers. Otrais jau. “Besī ārā!” sauc otrs rubaks, “Iešu te pāri!” un šturmē aizaugušo purvāju. Cik ātri iešturmē, tik ātri izšturmē - esot dziļš un slapjš. Labi, ies arī tam otram ezeram apkārt. Atkal bridiens, atkal neraža – robežsargi, kā zinādami, starp ezeriem ir izrakuši pārāk platu grāvi, lai rubaki pāri nelīstu. Atkal Ļeņina jautājums - ko darīt? Tiek pakustināti pāris pakaltuši koki cerībā, ka vismaz viens kļūs par glābējtiltiņu - nekā. Jāiet tālāk. Pie trešā ezera tiek konstatēts, ka jau stundu brienam pa Igaunijas teritoriju, jo mūsu valodā ir tikai teksti smalkiem burtiem. Ir arī eja kalnā uz igauņu torni, ko gatavs šturmēt viens rubaks, kamēr otrs ir gatavs pirmo nosist par tādām atrakcijām. Tiek sasniegta pludmale pie trešā ezera ar burvīgu beņķīti, no kura paveras brīnišķīgs skats uz pretējā krasta ugunskura vietas spotiņu. Taka sadalās, dodamies tālāk pēc norādēm un - ak, tavu laimību! - tiltiņš pāri kārtējam robežgrāvim pirms ceturtā ezera. Viens rubaks ir tik laimīgs, jo beidzot var nokļūt “otrā krastā”, ka, daudz nedomājot, pārskrien pāri laipai un paliek kā iemiets. “Eu! Skat, ko es atradu!!!” skan sauciens. Tāds, it kā būtu atrasta Lāde. Un patiešām - rubakam rokās ir uzraksts no mīklas bildes. O! Īstā vieta! Sākam pārmeklēt mūsu Dievzemītes potenciālo punkta teritoriju - nekā. Tiek izrāpota laipa, nopētīti baļķīši naglotas instalācijas meklējumos, nočekotas atstarojošās taku zīmes uz kāda caurspīdīga fakapa esamību, parāpots pa tuvējo kalnu, paspārdīti visādi mēsli, nočekots galdiņš un soliņi pie ugunskura - tukšpadsmit. Rubaki samainās vietām - otrais aplis… Nekā. Viens rubaks aizvelkas igauņu pusē, nopēta sagāzto info stendu, nopēta stabiņu ar laipno sveicienu kaimiņu zemē… IR! Nu, pakaļas! Pat prātā neienāca pie igauņiem meklēt… Atpakaļceļš jau ir krietni raitāks.

Nākamais Kornetu-Peļļu gravas skatu tornis Dzērves kalnā pie ezera. Pa ceļam nopētām un novaikstāmies par Drusku kalna skatu plača stāvumu un piebraucam pie iebrauktuves uz torni. Slēgts - privātīpašums, šlagbomis un citādas likstas. Labi, parkojam pie kāda pamesta veikala, ko pirms torņa apmeklējuma pamatīgi izpētām tīri ziņkāres dēļ. Pusstunda pazudusi… Uz torni brienam pāri pļavai - neies jau sevi apgrūtināt pa trepēm kāpt, jo tāpat zinām ka punkts tornī ir. Nu, parasti ir… Pieklājīgi palaižam izvējotos tūristus ārā no torņa un davai čamdīt visus paroceņus un karināties pāri kāpņu margām. Nekā nav. Nu, nav jau brīnums - parasti augšā ir, kā lāsts visiem rubakiem. Skatu platformā aši tiek pētīts jumts, margas, viss aiz margām, jo uz torni kāpj kaut kāda vāciešu ģimene. Piecu minūšu laikā tiek noskenēts viss iespējamais, izčamdītas margas, lai pieklājīgi ar “Sveiki! Labdien! Auffīderzein!” pazustu no torņa skatu platformas - neies jau tā blamēties. Aizvelkamies līdz trepēm - pagaras, dažviet stāvas. Lencam katrs no savas puses, lokāmies, rāpojam un pētām tās sranās trepes no visādiem leņķiem. Kāds igauņu pensionāru pāris trepju apakšā vienu brīdi pieklājīgi stāv un brīnās, kādus pigorus mēs tur veidojam. Tā kā tas ieilgst, šamējie sāk kāpt augšup, pusceļā sveicinām ar pieklājīgu “Tere!” un abi lienam apakšā zem trepēm. Igauņi sāk kāpt mazliet ātrāk, ik pa brīdim atskatoties uz diviem durakiem, kas kaut ko trepju apakšā mēģina sazīmēt. Sazīmēt neko neizdodas. Netālu no apakšas, kur trepes ir kļuvušas lēzenākas, tiek izvilkti telefoni, vēlreiz izlasīta mīkla… un secināts, ka trepēm bildē margas ir kreisajā nevis labajā pusē.
“Mēs esam nepareizajā vietā! Kā tu vispār to mīklu minēji, a?!” ir satraucies otrs rubaks.
“Pēc torņa, kā tad vēl vajadzēja minēt?” atbild pirmais.
“Kur tev tornis ir šajā bildē?!” ir sašutis otrais.
“Nu, parasti ir tornī…” atbild pirmais.
Pēc īsas dzīves patiesības noskaidrošanas, ko kurš ar kuru izdarītu, ja nebūtu jāiziet ruba, tiek pieņemts stratēģisks lēmums - doties uz “īsto”, Drusku kalnu, pirms tam atverot hintu un pārliecinoties, ka minējums ir pareizs. Ir gan!

Pie Drusku kalna pārkinga piebraucot, otrs rubaks uzreiz kategoriski paziņo: “Es šajā kalnā augšā nekāpšu! Vari mani nošaut!” Nelīdz ne pierunāšanas, ne draudi izsēdināt no mašīnas, ne laulības šķiršana - nē un viss! Beigu beigās palīdz pirmā rubaka solījums atgriezties pēc vairākām stundām ar neko. “Labi, kāpšu no tiem lēzenajiem sāniem… Bet tu pa taisno kalnā augšā!” Otrreiz nav jāsaka - kamēr viens lenc kalnu pa lēzeno pusi, otrs dur pa taisno augšā - zolēm protektors labs, velk kalnā ka prieks! Pusceļā jau apgriezieni krītas, tuvāk kalna galam… Vēl drusku, vēl mazliet, nu vēl drusciņ… Bāc! Gluži kā hintā! Šī būs īstā vieta! Tiek pārmeklēti visi skatu laukuma stabi, nopētīti aizdomīgi mazās zāles kušķīši, nopētīts informācijas dēlis kaut kā caurspīdīga meklējumos - nekā. Tikmēr otrs rubaks jau ticis līdz mežam. Sāk līt lietus retām, bet lielām lietus lāsēm. Iemūkam mežā, sasniedzam Drusku kalnu - kaut kur te jābūt, jo putni rādīs ceļu. Putni lido, tāpēc jāskatās gaisā. Mēģinām pamanīt kaut kādu plāksnīti koku zaros, augstos stumbros, varbūt pat drāšu veidojumu, iekārtu zaros… Nav. Soliņi, galdiņš, kāpņu augšējā platforma… oi, mamma! Cik tās trepes ir garas! Izrāpojam augšējo trepju platformu, jo putni taču lido debesīs un mākoņos kaut kas jāieskrāpē - jābūt augšā, kā bankā! Nekā… Sadalāmies - viens rubaks iet pētīt trepes bikiņ zemāk, otrs spieto kalna galā starp kokiem. Trepes tiek cītīgi pārbaudītas - katrs augšējo kāpienu posms tiek izložņāts zem, virs un no malām, spīzdināts ar lukturīti - tukšpadsmit. Ir info stends par kritalām, mežu, pašu pilskalnu - pag, cik tad zemu var iet?! Jābūt taču augšā, jo putni, mākoņi un Sīzifs uz to kalna galu norāda. Tiek palaisti garām tie paši tornī satiktie vācieši, kas pa taku nopēdojuši līdz trepēm un elsdami, pūsdami tagad pēdējiem spēkiem velkās augšup. Atkal trepju pārbaude virzienā uz augšu - apakšējā ⅓ nav interesanta, jo punkts ir augšā. Nekā. Vēlreiz lejā - nekā. Lēnām augšā - nekā. Abi rubaki atšauj pakaļas uz pilskalna soliņa, izbesījušies un pārguruši. Ir gandrīz divi dienā, bet atrasts tikai viens punkts, kaut sākām agri no rīta. Kārtējais Ļeņins - ko darīt? Tiek pāršķirstīts rubaku kontaktu saraksts - neizskatās pārāk cerīgi. Ok, sūtam SOS #Centrālei un #Tehniskajai komandai. Atbildes nav.
“Tu trepes kārtīgi apskatīji?” taujā otrais rubaks.
“Jā, vairākas reizes izložņāju šurpu-turpu…” atbild pirmais.
“Info par putniem bija?” nerimstas otrais.
“Nope. Tikai kritalas, mežs un pilskalns” gurdeni atsaucas pirmais.
“Tu līdz pašai apakšai nogāji?” turpina pratināt otrais.
“Nu, gandrīz… Pašā apakšā nekā vērtīga nav!” sāk nervozēt pirmais. “Tur tie vācieši augšā vilkās…”
“Eh, jāiet man skatīties. Tev šodien uzticēties nevar”. Tas jau skan kā tiesas spriedums pirmajam. “Ejam!”
Abi rubaki stellē augšā savas pakaļas un gurdeni šļūkā uz trepju pusi. Kamēr otrais rubaks lēnām slīd lejup, pirmais ir atradis sev citu nodarbi - rubas čatiņā steidzami kādam vajag palīdzību Plakanās zemes laukumā. Un paralēli uzrodas vēl kāda komanda, kuriem arī vajag to pašu palīdzību. Ko tur iet lejā? Tur tāpat nekā nav! Kamēr notiek paralēlais Plakanzemes čats, no lejas kāds jau mauro: “Tu stulbais āpsi! Es nositīšu tevi!” Oi, šitais gan nav labi! Laikam ir atrasti putni vai vēl sliktāk - meklētais skaitlis. Atkāpties, steidzami atkāpties! Kamēr otrs rubaks atrāpos pa trepēm līdz pirmajam, dukas vairs nebūs skrāpēt ģīmi. Tā arī notiek - paldies garajām trepēm! Mirkli vēlāk ielido atbilde no #Tehniskās komandas, kur meklēt skaitli. OK, vismaz šie ir dzīvi un komunicējami. Tas tiek pasniegts kā episks sasniegums, kaut arī otram rubakam šņirkst zobi un žoklis vēl stīvs - šoferi klapēt nedrīkst!

Pārbrauciens uz Zeltiņu kodolraķešu bāzi ilgst gandrīz stundu, pucējot pa līkumainām gruntenēm. Punkts atrodas relatīvi viegli un ātri - pēc kādām 15 minūtēm maršruts jau nosprausts uz Kukulīša bērnunamu - pamestu bērnudārzu Kalncempjos. Pamestā ēka tiek apstaigāta, izstaigāta - rubaku personiskā ziņkāre tiek apmierināta, taču jau piebraucot bija skaidrs, ka vieta nav īstā. Tiek uzmests skats blakus esošā dīķa “slūžām” - nu, nē. Nepavisam nav tas, ko vajag atrast. Atveram hintu - klusu jāpabrauc garām, kamēr bērni un akmeņi guļ. Pasnaikstām kaklus, palūram, kur te būtu jāaizbrauc, bet neko interesantu ar akmeņiem neredz. Palūram satelītos - nu, laikam nē. Nav īstā vieta.

Bānīša “Papardes” stacija tiek sasniegta ap pieciem pēcpusdienā. Noskaņojums ne visai - ir atrasti vien trīs punkti mazliet vairāk kā astoņu stundu laikā. Nostājamies pie bānīša sliedēm un sākam pētīt torni. It kā ir… Bet kur tad otrās sliedes? Pastaigājam šurpu turpu - nu, nav te otrām sliedēm ne vietas, ne jēgas. Kas par šteksiem? Pirmais rubaks jau sāk nervozēt, ka vieta nav īstā, kamēr otrs uzmanīgāk sāk pētīt bildi telefonā līdz izbrīnā iespiedzas: “Bet tā bilde taču ir salīmēta no divām! Rekur pa vidu līnija!” Jaunais atklājums ir tik spējš, ka pirmais nespēj noticēt, ka ticis atkal šitā piečakarēts. Taču drīz vien tiek izpīpēta arī otra bildes puse, kas ir pretējā virzienā. OK, vieta pareizā. Tā, kur punkts var būt nolikts? Tas tiltiņš pār upīti tāds mānīgs izskatās - parasti # Centrālei ir niķis tādās vietās punktus bāzt. Ar jaunu sparu abi rubaki metās uz tilta pusi, patrunējušos dēļos uz tilta izskatās kāds ir nesen ielūzis - jābūt uzmanīgākiem. Tiek izpētīta patilte, metāla nesošās konstrukcijas, zāles kušķi (ak, šī trauma!) - nav. Zem gruntenes ir kāda caurteka, pie pamīcītās meža joslas divi zemē iedzīti betona stabi - viss tik mānīgs, tik mānīgs… Rubaki sadalās, bet atkal atrod neko. Kur, pie velna, ir tas punkts? Kas tajā mīklā ir rakstīts? “Uz kuru pusi mukt? Slēpies aiz mūra!” A-hā! Aiz torņa, kā bankā! Tornis tiek nopētīts no visām pusēm - kārtējais tukšpadsmit. Un tad skats pielīp baļķītim torņa pakājē. Nopietni?! “Dodies 1km pa sliedēm, bet uz kuru pusi?!” Jēēēee… bal! Nu, dirsieni tādi! Un uz kuru pusi tad iet, ko? Kartē tiek nomērīts 1km un atlikti 2 punkti. Dalāmies un katrs uz savu pusi? Pag, nē! Otrs punkts jau ir Gulbenes pusē, bet rubas laukums ir Alūksnes novadā - pirmais rubaks ir ļoti pārliecinošs savā domu izklāstā. Nu, #Centrāle! Nu, viltnieki! Punkts ir uz Alūksnes pusi - kā bankā! Kamēr tiek sastiķētas pēdējās liecības, uz kuru pusi iet, no Alūksnes atripo bānītis, bet ne pats Ferdinands. Nu, re - vēl viena liecība, ka jāiet uz Alūksni! Abi rubaki ar jaunu sparu ņem kājas rokās un pēdo gar sliedēm. Drīz tiek sasniegts atzīmētais kilometrs, tepat kaut kur jābūt…
Nēēē! Kāpēc?! KĀPĒC? “Solved! Mēģini vēlreiz” - tā plāksnīte ir kā paša Ferdinanda iebrauciens starp kājām! Tik nežēlīgi! Otrs rubaks ir nevāji pārskaities - pie nepareizā punkta izceļas Malēnijas kung-fu faits, kur ne rokām/kājām, bet gan žagariem tiek zilināts nelaimīgais suflieris. Šitāds iepisiens! Un tagad 2km uz pareizo pusi… Attālums tiek mērīts pēc baltajiem betona stabiņiem, tāpēc abi rubaki smuki saliktajām sliedēm pašauj kādus pārsimt metrus garām, lai izvēlētajā galapunktā iebristu mežā un sāktu vandīties pa to. Par laimi, ātri vien tiek saprasts, ka jāpalūr kartē. Ehh, lašaras! Kartē atzīmētajā punktā vispirms pa gabalu tiek pētīts mednieku tornītis, taču tam klāt īsti nevar tikt, tāpēc uzmanība tiek pārslēgta uz sliežu kaudzīti - IR! Un tālāk vien kilometrs līdz mašīnai…

Alūksnē ieripojam pirms septiņiem, galīgi pārguruši. Tiek pieņemts stratēģiski pareizs lēmums beidzot paēst pusdienas, jo kādas 14h jau nekas nav ēsts. Kā ēstuve, protams, tiek izvēlēta “Pajumte”, kas ir ne tikai pie mūsu viesnīcas, bet arī Neoficiālā turpinājuma hints, liekot šeit iegriezties un papētīt, kas tā par daļu no mums var būt, kas novedīs pie atminējuma. Ēdiens garšīgs, taču tā arī nesaprotam, ko “Pajumtē” vajag atrast - uz sienām sazīmētās palmu lapas galīgi necepī, pārējais šķiet mazsvarīgs. Pie reizes mēģinām vēlreiz minēt Kukulīti, taču atrastie bērnudārzi un bērnunami galīgi neder. Kādā brīdī tiek jautāts viesmīlei, kur Alūksnes pusē ir bērnudārzs ar netālu esošām slūžām. Atbilde nogalina - nekur… Nākas prasīt pamatīgu pendeli #Tehniskajai komandai. “Latvietis parastais brīvdienās mēdz braukt apskatīt dažādus dižakmeņus” pienāk atbilde. Pirmajam rubakam roka ar dakšiņu sastingst pusceļā no mutes - āāā! Lohs, lohs, lohslohslohs! Gribās nomirt uz vietas par savu muļķību! Gūsteknis kukulītis! Tas taču bija tik vienkārši! Viss momentā savelkas atminējumā - Čukstu akmens, kas bija laukuma pirmsizpētē atzīmēts kā viena no potenciālajām vietām. Ehhh…

Pēc maltītes ieskrienam viesnīcā, fiksi palūram datorā satelītkarti - pie Čukstu akmens ir kaut kāds veidojums, būs jāpameklē apkārtnē, kas tas ir. Brauciens caur Māriņkalnu aizņem kādas 15 minūtes, bet līdz akmenim tā arī neaizbraucam, jo kreisajā pusē tiek sazīmēts potenciālais punkts akmeņu šķirotavas veidolā. Uzkāpjot augšgalā, gribās raudāt - tik daudz brīnišķīgu kukulīšu šeit dus!

Paliek divi punkti Alūksnē - Pusdienas Ārlietu ministrijā, kas diezgan pārliecinoši varētu būt Eola templis, un Neoficiālais turpinājums, kas ir vvz kas. Pa ceļam uz pārkingu pie Eola tempļa nopētām Nāriņu dīķi ar strūklakām kā vienu no Turpinājuma variantiem - nebūs. Sāk krēslot. Templis izrādās īstā vieta, vienīgi īsti nevar saprast, uz kuru pusi bildēts. Viens rubaks iet pārbaudīt celmus, kamēr otrs jau ir atradis uzlīmītes zem info paneļa. Šis bija ātri!

Atliek neoficiālais turpinājums, kas pēc teksta galīgi neiet kopā ar Pusdienām Ārlietu ministrijā, taču nez kāpēc šķiet saistīta. Līdz ar to turpinām pētīt parka instalācijas, kas kaut kādā veidā būtu pie ūdens, atspīdētu ūdenī vai kur kāds mākslinieks varētu gleznot. Tukšpadsmit. Riet saule, brīnišķīgi krāsojot pamali un veidojot sārtu atspulgu ezerā. Lēnām šļūkājot pa Pilssalas dēļu tiltu, pēkšņi uzmanība tiek piekalta skatu tornim ezera krastā. Eu, bet šis ir okay variants! Ūdens ir, atspulgs arī, pie tam diezgan pamatīgs, no torņa paveras brīnišķīgs skats, gan jau ka arī uz pļavām - jākāpj augšā! Tornis šajā laukumā vēl nav bijis! Otrs rubaks ir kategoriski pret - kājas vairs nevelk torņus mīcīt. Pēc īsa, bet saspringta verbāla mahača, tiek aizsista ziņa #Tehniskajai komandai ar jautājumu, vai tornis ir īstais. Atbilde liek iztecēt acīm: “Hints vilina domāt par notekūdeņu attīrīšanas iestādi.” Wut? Koa! Kanalizācija? Kā? Kā to dabūt gatavu? Abi rubaki purina sagurušās galvas, mēģinot savilkt paralēles mīklai un hintam ar notekūdeņu attīrīšanu. Galīgi nelīmējas kopā! Vien nākamais hints par Apes-Alūksnes posmu kā bānīša trases neoficiālo turpinājumu liek pārslēgt uzmanību uz mīklas nosaukuma patieso jēgu, kas tāpat nelīmējas kopā ar kanalizāciju.

Abi rubaki atkal atgriežas viesnīcā, lai sāktu pētīt, kas tas par posmu ir līdz Apei. Ir karte, ir kaut kādi pieturas punkti, bet kā dabūt to notekūdeņu attīrīšanas iestādi, galīgi nav skaidrs. Izprātojušies gan šā, gan tā, bet neko jēdzīgu kā kaut kādus dīvainus objektus pie notekūdeņu attīrīšanas iekārtām neatrodam - ehh, brauks tāpat skatīties. Gan jau, ka tajās betona konstrukcijās kaut ko atradīs. Navigācija liek braukt baigo apli riņķī, taču rubaki jau zina šos prikolus - brauks pa taisno. Pa taisno sanāk aizbraukt līdz sētai pie vajadzīgās iestādes - un viss. Nu, labi, ies apkārt. Bet sākumā ies pārbaudīt vienu ķieģeļu ēku mazliet atpakaļ - varbūt punkts ir tur. Izrādās ka nē - grausts kā grausts. Būs vien jālāčo pa to dubļaino bānīša ceļu. Tālumā rej suņi, pie iepriekš pētītās ēkas atbrauc mašīna - apsardze? Abi rubaki nozūd bānīša ceļa līkumā, spīdinot lukturīšus. Īsti nevar saprast, kā lai tai attīrīšanas instalācijai apiet apkārt, nonākot pie tām betona konstrukcijām otrā pusē. Gar bānīša uzbērumu žurdz upīte, tālāk sēta, kas vienā brīdī beidzas un sākas slapja pļava ar tādu kā upīti pa vidu. Nu, moins! Kā lai tiek apkārt? Lukturis tiek paspīdināts uz labo pusi un… kāda debešķīga peļķe! Un tieši pie mūrēta caurtekas tilta! Vai nav veiksme? Abi rubaki pa labi lejā katrs pa savu pusi, ātri tiek izošņāta patilte - tukšpadsmit. Varbūt aiz tām melnajām caurtekas trubām? Nope. Otrs rubaks jau lenc patilti no kreisās puses, pirmais uzkāpj atpakaļ uz uzbērumu, luktura staru kūlis atduras pretējās puses kokos - ka’ tavu māti! Spīzd un laistās!

Mašīnā tiek atvērta Lādes mīkla. Ir skaidrs, ka jāmeklē bijušais tilts. Kas tie par cipariem, vvz. Varbūt pāri palikušie stabi, varbūt koki, varbūt akmeņi (Lāde akmenī? - Jā, ir tāda manīta!). Aizbraucam atpakaļ uz viesnīcu un galīgi pārguruši sākam malt mīklu. Neiet… Atveram hintu. Kaut kāds dīvains teksts, tā kā dzejā, bet neko neizsaka. Divi zobeni un grāmata kā atslēga - tas būtu atminējums visam? Mēģinām meklēt pēc tā, taču dabūjam informāciju par Taro kārtīm vai dēku romāniem. OK, pieņemsim, ka Taro kārtis - ko var izpīpēt? Nu… neko. Metam malā, šitais neder. Matemātiku ar 26 jau paši sapratām. Tilts… Ienāk prātā paskatīties Apes-Alūksnes dzelzceļa posmā kādu tiltu - tur taču jābūt? Un ir arī, vienīgi 9/16 matemātika nestrādā. Bet baigi uz to pusi velk. Izpētām tilta dislokācijas vietu - kaut kādā mežā, nu, tā pamatīgi - sanāks visai episks bridiens pusnaktī līdz turienei. Otrs rubaks nepiekrīt - kāda velna pēc tieši tas tilts? Aha, skaidrīte - negribās pusnaktī mežā līst! It kā tā būtu pirmā reize… Pirms lekt mašīnā un maukt iekšā kaut kādā mežā, aizsūtām jautājumu #Tehniskajai komandai. Atbilde nepienāk uzreiz un brīdi vēlāk jau par to ir aizmirsts. Prātā ataust saulriets… un tās laivu garāžas pie Alūksnes ezera. Eu, bet tas ir variants! Tur var sanākt tas 9/16. Družaini tiek pētīts, vai uz Tīklu salu kādreiz ir bijis tilts, jo Google kartēs ir redzams ceļš pāri ūdenim. Ir bijis! Nu pirksti jau stīvi no satraukuma. Iekš kartēm ātri tiek atrasts pareizais slānis ar visu tiltu. Hmm, vienīgi nav nekur informācijas, cik tur tās garāžas ir laivām. Variants tiek piedāvāts otram rubakam, kas neizpratnē blisinās - kādas laivas, kur? Tas tiek paskaidrots un arī otrs rubaks paliek domīgs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vieta ir pavisam netālu no viesnīcas, kādas 10-15 minūtes ar kājām ko iet. Izlemjam vēlreiz pārbaudīt info caur #Tehnisko komandu (ceram, ka vienpadsmitos vakarā vēl negulēs), kaut gan tāpat ir skaidrs, ka iesim. Apturēt mūs var vien atbilde, ka vieta nav īstā. Taču atbilde pienāk ātrāk, nekā gaidījām - variants pareizs.

Priecīgā satraukumā izlemjam braukt ar mašīnu - vien minūtes brauciens. Sākumā ejam bez lukturīšiem, pazaudējam viens otru, bet kaut kā tiekam līdz tām laivu būdām. Tā, pirmā būda nav - tur tilta nebija. Derēs vai nu otrā vai trešā. Otrā neder - durvis pabeidzas ātrāk nekā saskaitām līdz 17. Trešā ir īstā - pie vajadzīgajām durvīm ir kaštele ar atslēgu. Nu, re - mūsu garais piedzīvojums ir galā? Ja? Jā? Nē! Kaštelei priekšā - kāds “negaidīts” pārsteigums! - ir kods. Dafuq! Nu, cik var šitā lažot! Kāds ir kods? Tilta nojaukšanas gads? Mēģinām dažādus variantus - neder. Būvēšanas gads? Neder. Brute force? Pēc 5 minūtēm jau pirksti sāp. 2617? Nope. 0916? Nope. Ā, paga! Atslēga - divi zobeni un grāmata. Burtu skaits: 4627! Nope… Ko tā garā pentere hintā nozīmē? Iekopējam meklētājā un mums iedod Carnival Youth dziesmu. Te būs atslēga? Labi, klausāmies… Nu, pisec! Skan vienkārši atbaidoši. Fui, kaka! Taču koda atslēgas izziņas nolūkos klausāmies līdz galam. Un jēga? Nekāda. Atslēgas dziesmā nav… Tas ir kaut kāds jauns rubaku spīdzināšanas veids? Pēc tāda izskatās. Atgriežamies pie zobeniem un grāmatas. Atkal tiek izvilktas Taro kārtis, mēģināts noteikt to vērtību - bezcerīgi. Tiek vilkti ārā visādi bestselleri par zobeniem, to izdošanas gadi - bezcerīgi. Tiek kalkulētas ciparu kombinācijas no tās briesmīgās dziesmas teksta - bezcerīgi. Google rezultātus jau pa otro vai trešo reizi met sejā, tuvojas pusnakts, bet mēs vēl stāvam pie aizslēgtām durvīm. Izmisums, bezcerība, mežonīgs nogurums, apātija, dusmas uz sevi, #Centrāli, Alūksni, to pakaļu, kurā mēs stāvam un vējojamies… Vēl pēdējais mēģinājums un tad gan viss - tiek pajautāts mākslīgajam intelektam, kas ar to grāmatu un zobeniem ir. Alūksnes ģerbonis, A.D. 1689… Ibio-rio! Šitāds feils! A.D. taču… Tā Kunga 1689. gadā! Kā? Kāpēc? Ko mēs #7niekā esam pazaudējuši? Duraki…

Īpašās pateicības: #Centrālei un komandai par laukumu, #Tehniskajai komandai par atbalstu. Fantastiska pēcgarša, kaut paši esam…

Vispirms milzu padies Centrālei par fantastisko laukumu un tehniskajam atbalstam par palīdzību šaubu un neziņas moku brīžos
Mūsu moto šim laukumam varētu būt- “Izbaudi spēles garšu!”
Savos 18+ vēl nebija gadījies būt Alūksnē.
Mājas darbam it kā būtu bijis gana daudz laika, bet diemžēl par mājasdarbu sanāca - “Sēdies, divi”. Jo citi hobiji un darbs . Brīdi pavīdēja doma par FTF, bet atšķirībā no daudziem citiem LV laimīgajiem pilsoņiem mums 2. maijs pilna laika darbadiena ☹


Mīklas atvērušās. Kamēr viens rubaks blisina acis un neziņā kasa pakausi, otra jau ziņo , ka ir idejas un liela pārliecība, ka pirmās 3 mīklas atminētas.
1.Papardes stacija, jo tikai tur ir tāds tornis.
2. Drusku kalns, jo tur daudz atbilstošu trepju.
3. Peļļu taka, jo tur bildēs ir redzēts attiecīgais plakāts un taka vairākkārt šķērso Igaunija robežu.
Par pārējiem nav īstas skaidrības. Viennozīmīgi- vienai no vietām jābūt Zeltiņos, visticamāk tā varētu būt Maisu māja. Kukulītis varētu būt akmens, bet kāds sakars ar bildi???… Par Ārlietu Ministriju un Neoficiālu turpinājumu nekādas poņas.
Pirmais maijs aizņemts ar citām aktivitātēm, 2.maijs smagi nostrādāts. Nekas vairāk nav atminēts . Pēc darbadienas vairākas stundas vēlāk nekā sākotnēji domāts sākam ripināties Malēnijas virzienā. Ar domu pa ceļam vēl ko paminēt un tad vakarā naktsmītnē veikt lielo darbu . Naktsmītne uz 2 dienām, jo gribam apskatīt ne tikai Rubas punktus, bet paķert kaut ko klāt no Malēnijas jaukumiem un vēl visā nopietnībā ir doma lēni un ar patiesu baudu iziet visu Peļļu taku 😊😊😊
Pa ceļam tiek izvirzīta papildus alternatīva Sizifam- varbūt tas varētu arī būt Tempļa kalna tornis. Ņu tā daļa , kas lejā , jo par kāpšanu augšā jāmaksā un nakts laikā tur nevar tikt.
Par Kukulīti rodas papildus idejas, kas saistās ar bildi- kukulīši sākotnēji rodas no miltiem, milti rodas dzirnavās un pie Čukstu akmens ir arī netālu Čukstu dzirnezers, varbūt tur kaut kas saglabājies no tām uzpariktēm , kas bildē , un vēl - tas akmens atrasts karjerā…
Iekārtojamies un ķeramies pie minēšanas un secinām, ka neko vairāk nevaram atminēt. Te nu ir vieta nelielai atkāpei par hintiem. Rubaks ar lielāko Rubas stāžu ir pārliecināts, ka hintu atvēršana ir pilnīgi un galīgi zem rubaka goda un cieņas un ir pieļaujama tikai ekstremālās situācijās. Otrs rubaks domā, ka Centrāle ir patērējusi savu smadzeņu vērtīgo enerģiju hintu radīšanai un ir pat noziedzīgi tos nemaz neatvērt un palaist nebūtībā neuzzinātu dažu labu īstenu domas lidojuma pērli .
Uzvar 2.versija 😊
Diplomātiskās Pusdienas… ātri atrodam podkāstu, bet tur nekā nav, tikai Urugvaja. Kāds sakars Urugvajai ar Alūksni??? Nekāds!!! Klausāmies vēlreiz, pag- krāsaino putnu upe? Varbūt tas ko dod? Putni kombinācijā ar norādi ”Mazās arhitektūras formas” dod ideju par Putnu paviljonu. Tas toč būs īstais. Un , ja ļoti gribas ko ieraudzīt bildē, tad kādā bildē arī pilnīgi taisna metāla konstrukcijā izskatās tā kā drusku savērpta 😊😊😊
Maisu Māja- tas nu viennozīmīgi ir Zeltiņi!!!
Neoficiālais turpinājums. Hints neko īsti nedod, jo neuzķeram domu, ka šajā gadījumā ideja par to, ka pēc pasēdēšanas Pajumtes kafejnīcā kāda daļiņa no tevis nevis mentālā, bet gan tīri fizioloģiskā veidā nokļūs pareizajā vietā . Pēc mīklas foto ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir skats no tilta uz ūdeni un otrais ķeksis- tas noteikti norāda uz cipara vietu. Un tam jābūt kaut kur pilsētas centrā! Nolemjam, ka no rīta pēc Putnu paviljona dosimies uz Paleti.
Rīts ātri vien nes pirmo vilšanos. Nu nav te Putnu paviljonā nevienas savērptas metāla konstrukcijas! Tiek ātri pieņemts lēmums inspicēt dabā visa pārējās parka mazās arhitektūras formas un pēc nelielas pastaigas ātri vien Eola paviljonā tiek atrasts meklētais. Bingo, pirmais punkts rokā!!!
Tad nu žigli uz Pajumti pēc espreso un jaunām idejām. Espreso ir teicams, bet neko nedod ne Ziedoņa dzejolis, ne bildes pie sienām. Kaut kādas lapas virs ūdens… Nospriežam, ka droši vien hintā domāts, ka jāsaprot, ka lokācija ir tepat centrā. Tad nu inspicējam tuvāko tiltu uz salu. Tā tilta konstrukcijas elementi patiešām drusku ir tā kā ķekši, bet punkta nav ☹ Izejam flekskursijā caur pilsdrupām uz otru tiltu. Tas nu gan nevieš nekādas ilūzijas par punkta vietu. Ja nu esam tiiiiik tuvu Tempļa kalnam, tad tiek nolemts to apskatīt, kaut gan tieši idejas autors šoreiz oponē, ka tai vietai tomēr nav nekāda potenciāla Rubas sakarā. Uzrāpjamies kalnā. Viens rubaks pērk biļeti un rikšo augšā pa trepēm, otrs, kam augstuma fobija, tikmēr inspicē torņa apakšējo daļu, lai izslēgtu variantu- mēs taču tur bijām un pat nemēģinājām atrast.
Atpakaļceļā ejam pa nelielu celiņu un nonākam pie Saules tilta, kas pašlaik slēgts, jo kritiskā stāvoklī. Pag, vai tur Zāles palīdzībā kāds nebija žēlojies par salauztu tiltu… Un mīklā tak saule pieminēta. Un , ja pēc lietus, tad te ir daudz vairāk ūdens un pat varētu izskatīties kā mīklas bildē. Kā jau paši saprotat, neko te neatrodam, bet tā kā negribas riskēt ar to, ka jānāk atpakaļ, tomēr pārjautājam tehniskajam dienestam , vai šī nav pareizā vieta. Nē nav. Tad nu palūdzam papildus hintu un uzzinām, ka tas ir bānīša Alūksne- Ape bijušajā posmā.
Iegriežamies pat info centrā ar jautājumu par tiltu potenciālajām vietām šajā posmā. Darbiniece par to nav lietas kursā, bet konsultējas ar paziņu. Tiltiņi varētu būt pie Alūksnes un arī pie Alsviķiem. Nolemjam sākt ar Alūksni. Pa bānīša ceļu aizripināmies līdz kaut kādam žogam aiz kura kaut kādas celtnes. Tad ar kājām tālāk. Nokļūstam līdz tiltiņam, bet tas nu nebūs īstais , nekur neredzam nekādus ķekšus ☹ Tomēr visu rūpīgi apskatām, nu nav te nekā. Velkamies atpakaļ uz mašīnu, ideju nav, būs jābrauc uz Alsviķiem….. Vēlreiz kontaktējamies ar tehnisko atbalstu ar jautājumu, vai punkts ir Alūksnē. Nu negribas uz tiem Alsviķiem braukt. Saņemam atbildi, ka Alūksnē pie attīrīšanas iekārtām pavisam tuvu ir tiltiņš. Nu labi, brauks ka uz tām attīrīšanas iekārtām, bet kur tas ir? Vaiiii, Izrādās, tieši tur, kur mēs pašlaik stāvam 😊😊😊. Un netā pie raksta par attīrīšanas iekārtām bilde ir nu tieši tāda, kā tās bildes Pajumtē
pie sienas 😊 Cilpojam atpakaļ uz tiltiņu. Inspicējam visus stabiņus, noteces un visu tiltiņa konstrukciju, iebrienam mežā… nekā… Un tad pilnīgi nejauši skatiens aizķeras aiz tuvējiem kokiem IR!!!
Pirms doties ārā no pilsēta, nolemjam nedaudz iestiprināties “Dienā un Naktī” Tā nu rezultātā ir divi dienā, mūsu kontā ir 2 cipari un 2 Alūksnes kafejnīcas 😊
Dodamies uz Drusku kalnu, bet hintu fans uzstāj, ka vajadzētu tomēr pārbaudīt. Hints dod pilnīgu pārliecību, ka esam uz pareizā ceļā. Piebraucam, kalns liekas tiik augsts, vai nevar kaut kā piebraukt tuvāk, vai no citas puses… Nekā! Rāpjamies tik augšā un ir skaidrs, ka būs jārāpjas vēl… nu tieši kā mīklā . Bet kāpiens ir tā vērts. Un ir , ir tie mākoņi pavisam tuvu. Nokļūstam līdz trepēm, ak vai, tās bezgala garas. Kāpjam lejā, protams rūpīgi izpētot katru pakāpienu un katru margu . Pusceļā viens rubaks saka, ka punkti parasti ir augšā un ka hintā minētie putni taču arī lido augšā, kalna galā , ne jau pa trepēm . Tikmēr otrs turas pie pārliecības, ka augša šoreiz ir lejā un cer uz plāksnīti par putniem. Izšķiramies un dodamies meklēt katrs pēc savas pārliecības. Ja jūs šo lasāt, tad jau zināt, kura ideja uzvarēja 😊
Tālāk plānā Peļlu taka. Domas nedaudz dalās, viens rubaks ir izpētījis kārtīgi takas aprakstu un zina, kur takai jāsākas, otrs pa ausu galam ir kaut kur kartē manījis, ka var takai piebraukt arī no otra gala . Uzvar pirmais. Nobraucam lejā pie ezera . Tā kā esam krietni pārtērējuši laiku un vēl ir neliela cerība nonākt Papardes stacijā stacijā 16.50, kad tur pēc plāna tieši šodien būtu jāierodas pašam Ferdinandam , tad, lai nenošautu greizi, tomēr atveram arī šī punkta hintu. Jāmeklē tātad robežu stabiņš 111. Tepat ir 110 pie ezera un 109 nedaudz tālāk mežā . Oki, sakām iet pa taku, bet tad loģika saka, ka 111 jābūt otrā virzienā jo esam tak jau Igauņu pusē un te traki tālu līdz vietai , kur robeža. Ejam atpakaļ ar pilnīgi greizo domu iet gar ezeru uz otru pusi. Par laimi pie ezera namiņa rosās cilvēks, kas izrādās ir īstens Mežtakas un arī citu taku fans. Uzzinām, ka mums vajadzīgajai vietai pavisam tuvu var piebraukt ezeru virknes otrā galā , EE pusē. Tur būšot mazītiņš P laukumiņš, estrādīte un pa kreisi taciņā lejā un turpat arī robežlaipa. Sekojam norādēm. Tās ir tik precīzas, ka precīzāk vairs nevar būt . Paldies, Tev, labo cilvēk! Noveļamies lejā pa taciņu, kas gandrīz vertikāla, esam pie laipām un atrodam arī zīmīgo plakātu 😊 Hints arī precīzi norāda, kur punktu meklēt. Bet diemžēl vairs nevaram paspēt uz bānīša pienākšanu Papardes stacijā .
Dodamies meklēt kukulīti. Pa ceļam tomēr atveram hintu- bērni un akmeņi guļ- būs pareizi. Vispirms pamanām dīvainas vecas rūpnieciskas konstrukcijas, bet šoreiz no hinta saprotam, ka jābrauc vēl nedaudz tālāk aiz akmeņa. Tad nu braucam tālāk, bet , kad jau nobraukti pāris kilometri un nekā nav, nolemjam griezt atpakaļ un inspicēt to, kas acīmredzot ir vecā karjera atliekas. Un tur augšā jau ir vesela kaudze ar kukulīšiem un cipars!!! Izrādām savu cieņu arī īstajam kukulītim. Ir nu gan viņš milzis !
Zeltiņi. Pieņemam lēmumu izbraukt ar mašīnu visu lielo teritoriju, jo saprotam, ka ar kājām to apstaigāt būtu pārāk liels laika patēriņš, jo teritorija milzīga . Apbraukājam visus raķešu angārus pat vairākas reizes un secinām, kas visi slēgti un ne miņas no maisiem. Apskatām arī Ļeņina galvu. Maisu nav. Pārjautājam tehniskajam dienestam, vai tiešām Zeltiņi ir pareizā versija. Jā ir, un maisu māju varot jau no ārpuses redzēt. Izdarām secinājumu, ka tādas mājas varēja būt tikai pirms iebraukšanas maksas teritorijā, kurām lepni pastūrējām garām. Atgriežamies uz sākumu un – ak vai- tieši tur, kur piestājām, lai samaksātu, ir tā maisu māja, kurai pirmīt nepievērsām ne mazāko vērību . Cipars ātri atrasts un ceļš ved uz Papardi.
Nav ne mazāko šaubu, ka vieta īstā un neticami ātri atrodam arī vērtīgo plāksnīti. Bet prieks izrādās īss. Jāsoļo pa sliedēm vēl kilometrs. Šeit saduras abu rubaku viedokļi. Uzvar rubaks ar dzelžaino loģiku, kas saka , ka punktam jābūt tajā virzienā, kur bildē skrien Centrāle un , ka tikai šis virziens iekļausies laukumā un itin nemaz neņem vērā otra intuīcijas diktētos vājos pīkstienus, ka tad jau nebūtu nekādas vajadzības likt to tekstu par to, kurā virzienā… Soļojam pa sliedēm, kūko dzeguze, čivina putneļi un smaržo ievas… not bad 😊 Kad Garmins saka, ka nosoļots kilometrs, sākam meklēt kaut ko, kas neierakstītos ainavā un ieraugām uz koka plāksnīti kas vēsta: ”Mēgini vēlreiz” Bet tas nu gan droši vien uz mums neattiecas, jo nav taču Rubas logo. Bet cita nekā te nav! Apskatāmies vēlreiz rūpīgāk. Ir gan tur pareizais logo!!! Neskatoties uz to, ka nu nāksies soļot vēl vismaz 3 km riktīgi sasmejamies par centrāles gaumīgo jociņu. Patiesībā būtu pat žēl , ja jau sākumā aizietu pareizajā virzienā un šo nemaz nepiedzīvotu 😊😊😊Dzeguze turpina kūkot un mēs turpinām soļot. Pie sliežu čupiņas Garmins domā, ka jāsoļo vēl vismaz 140 m. Bet dzelžainās loģikas rubaks šoreiz rīkojas intuitīvi un aplūko kaudzīti no otras puses. IR CIPARS!!!
Pulkstenis rāda 20.30, mīklas atminētas, savākti 25 000 soli... un tad , mums par lielu prieku un pārsteigumu garām aizripo bānītis, kaut gan skaidri zinām, ka pēc saraksta tam te nav jābūt šajā laikā !!!
Lādes mīklas atvēršanu nosvinam ar vakariņām Bahnhof un lēmumu, ka pēc lādes iesim nākamajā dienā .
Pirmā ideja par neesošo tiltu ir par viduslaiku tiltu, kura atliekas nirēji atraduši ezerā . Vai tad nu būtu ar steigu jāmeklē akvalangu, lai tiktu pie lādes??? Tas laikam garām…Tiek meklētas arī citas versijas. Bet nekas cits nepiesaista uzmanību. Kas varētu būt tie cipari??? Durvis? Pirmā ideja – varbūt garāžu kooperatīvs… bet tad nāk otra ideja- laivu garāžas. Un tad no interneta dzīlēm uznirst arī raksts par laivu novietņu vēsturi Alūksnē, kurā minēts par laivu novietnēm pie kādreizējā zviedru tilta pāļiem!!! Bingo! IR!!! …bet hintu tomēr jātver…Laivu novietnes atrodam ātri , ātri arī esam pie pareizajām durvīm. Bet kas ir 2 zobeni un grāmata? Zobeni varbūt ir 11?? Bet kuri cipari varētu būt grāmatas grafiskais attēls?? Kamēr viens rubaks ķimerējas ar neproduktīvām idejām par ciparu grafisko attēlu līdzībām , tikmēr otrs jau atradis Alūksnes ģerboni ar zobeniem un grāmatu un tur ir arī atslēgas kods 😊
Lāde fantastiska … Bet aplūkojot fotogrāfijas pie sienām , mums tā uzdod vēl vienu neatminētu mīklu. Kurā komandā gan spēlē tas dāsnais rubaks, kurš ir laimīgais šīs laivu mājas īpašnieks un to laipni atvēlējis lādes mājvietai ???...
Ar nepacietību gaidām nākamo laukumu un ceram, ka Dievs dos vairāk gan prāta gan intuīcijas😊

P.s. 9 mēnesī izlasīt kartiņā "mēģini vēlreiz" ir diezgan skumji. Kopumā arī ļoti izaicinoši iziet laukumu ,,🤣 tiekamies kkad pēc 6 mēnešiem ++++ /grūtniece/

Bija šaubas vai rakstīt, jo beigas tādas, ka mazliet kauns atzīties. Pārgāja, rakstīsim, lai citi var salīdzināt.
Starts sarunāts 4. maijā, bet minēšana jau no 1.maija. Komandas "lokomotīvei" jau pirmajā naktī ir skaidrs Melīgās ķerenes, Sizīfu salidojums, Robežu nogurdinātie un Maisu māja. Pēdējā gan bez pierādījumiem, uz nojautu. Pārējie vēlāk pārbauda un akceptē. Pusdienas ārlietu ministrijā. Brutāls darbs internetā, izejot cauri lērumam bilžu. Beidzot dzelzītis tiek atrasts "Best 66 photo locations in Alūksnes novads". Bilde precīzi kā uzdevumā. Paliek divi sāpju bērni- Kukulīši un Turpinājums.
Sākam 10 Kornetos pie informācijas stiklenes. Skaidrs, ka cipars tuvāk ir Drusku pilskalnam, toties kāpjot augšā pa trepēm, tas pats ielec acīs. Paldies pieredzei no Sietiņieža. Te satiekam Veco onku ar suni un ne tikai suni. Iemainām cipara precīzo atrašanās vietu pret informāciju, ka Peļļu "robežpunktam" tuvāk var piebraukt no Igaunijas puses. Tā arī izdarām. Viegli un ātri. Tālāk uz kukulīšu bērnunamu. Smagi nāca šī vieta. Bija doma par Vārnukalna akmeni, ko kāds saimnieks aiz intereses ir izracis un tagad ļauj skatīties. Nācās konsultēties. Jā atzīstās, pirmā doma bija, ka latvieši pāri visai Latvijai brauc uz kapusvētkiem. To gan paaudze, kura pārsvarā spēlē šo spēli, var arī vairs nezināt. Tālāk uz Papardi. Fiksi pie ūdenstorņa kāpnītēm atrodam uzrakstu, ka jādodas 1 km tālāk, tik jāizlemj uz kuru pusi. Sadalāmies un rokā ir. Rezerves sliežu statīvs cerības attaisnoja. Satikām arī pašu mazbānīti. Ceļš uz Eola templi. Rekord ātrais cipars. Un tagad sākās neattapības paraugstunda. Skaidrs nav nekas, hints neko nepalīdz. Izklīstam pa Alūksni meklējot ezera turpinājumu grāvja vai upītes izskatā. Izstaigājam arī centram tuvākās laivu mājas. Prasām palīdzību Baltā kalna Paulīnei (kas norīkota par dežurantu), jautāju arī AbiDiviTrīsVienā. Mums abi palīdz ar zaļā vilciena mājas lapu ar karti un identisku tekstu: to atverot viss ir skaidrs. Pieciem salijušiem, mazliet jau "uzvikušamies" uz kaški savā starpā, skaidrs nav NEKAS, NEKAS un NEKAS ! Kas veido tos ķekšus, ceļš, grāvis, upītes? Protams, ka sākam meklējumus no otra gala, jo plāns ir pa zaļo dzelzceļu izbraukt ar mašīnu (baigi līst), un pie attīrīšanas iekārtām pārāk dubļains. Savukārt otrā galā novilkta lenta, lai nebrauc. Kājām iet galīgi negribās, jo joprojām jau nesaprotam ko meklējam. Jā sazinās ar centrāli ! Kamēr gaidu atbildi, pētu karti un ir aizdomas, ka beidzot ir nākusi atklāsme. Liels paldies Paulīnei kas burtiski pie rokas mūs aizveda līdz īstajai vietai. Cipars nāk ātri. Bez gandarījuma par paveikto dodamies uz "Pajumti". Šeit hints palīdzēja. Garšīgi un gatavo kad pasūti, nevis uzsilda. Nepilnas divas stundas veltam ēšanai un Lādes minēšanai. Doma par laivu namiņiem nāk ātri un muzeja mājas lapā ir visu tiltu (arī bijušo) uzskaite. Izvēlamies visvecāko, jo tas ir gājis uz Miera ielas pusi un tajos namiņos vēl neesam bijuši. Arī izskatās garāki. Esam klāt, līst nejēgā, gribās jau arī finišēt. Tāls ceļš uz māju. Kaut kādas skaitīšanas rezultātā esam pie 17. durvīm un tām ir koda atslēga ! Īstās ! Labi, ka lija un vietējie nestaigāja apkārt. Mēs sēdētu kamerās par svešā īpašuma aplaupīšanas mēģinājumu. Minūtes 20 pagāja līdz tomēr nosūtījām Centrālei bildi ar durvīm, vai īstās ? NĒ, ha-ha ! Mūkam prom. Nu jau zinām kur ir īstie namiņi! Paldies par laukumu. Skaisti ir Alūksnes pusē, būtu tik tas prātiņš asāks !
P.S. Man tikko izskaidroja Pagarinājuma hinta jēgu ! 😝

Kad redzi, ka ir logbook trūkums, (P)Ežuks piegādā!

Šis laukums mums bija nepieciešams komandas ego palielināšanai - kopumā vērtējam, ka tas izdevās godam, lai gan daži “nu kā mēs to neuzminējām” pūtieni izskanēja. Nekas, pežuks ir sīksts animālis, mūsu ne-tizlošanās dienas vēl tikai priekšā.

Rubā ar lielu entuziasmu ap plkst. 11 Latvijas svētku dienā no Rīgas devās seši divkājaini draugi un divi četrkājaini trakuļi - divi auto gatavi, šoferīši un Co. ar kafiju Viršos apbruņojušies, varam maukt! Par to, ka plānosim divdiennieku, lēmums pieņemts jau pēc Plakanzemes posma - svinēsim brīvdienas, rubīsim laukumu, bet arī pagulēsim uz smukiem pēļiem, kur arī domas mīklām sakopot, kādam arī ar šādas vai tādas garšīgas dziriņas palīdzību. Daži rubas poligonā ļoti pieredzējuši, daži krietni mazāk, bet pie Centrāles domāšanas jau arvien vairāk pieraduši, turklāt arī priekšizpētes darbi šoreiz mūsu komandai bija veikti - (P)Ežukam tas patiesībā ir daudz (mēs neesam slinki, tikai dažreiz nedaudz dunduki)!

Tā nu “Melīgās ķerenes” krīt ātri, un Papardes staciju ieliekam kā pirmo apskates punktu. Uz vietas satiekam citas komandas, nedaudz novalidējam savu ideju, ka “Kukulīšu bērnunams” ir meklējams pie kāda dižakmens - tikai jāizdomā, kura tieši. Pie sliedēm tomēr izlemjam nesadalīties un kolektīvi aizejam nepareizi - tas nekas, mums soļi jākrāj, pēc FTF nedzenamies, suņi laimīgi, tad nu slājam pretējā virzienā, un pirmais punkts mums kabatā. Super ātri nē, bet nesāpīgi gan (neviens dzīvnieks necieta šajā sliežu gājienā).

Ai, nu ar “Sīzifu salidojumu” gan aizlaidām galīgi pa kreisi, bet tas nekas - komandas garu tas pilnībā nenokauj, lai gan laiciņš šodien vairs neizskatās foršs. Nejautājiet, kāpēc tieši tā, bet esam ieradušies pie Kārtenes skatu torņa (nu nevar taču būt tā, ka posmā nebūs neviena skatu torņa - come on!!!), turklāt te netālu pilskalns (!!!), mīkla taču visu saka priekšā. Pirms došanās laukumā dažiem šī ideja liekas skeptiska (uz vietas viens rubaks skaļi darīja manāmu, ka TE JAU TOČNA TAS NAV). Uz vietas vislabākajās tradīcijās tiek ložņāts, apložņāts, izošņāts - vārdu sakot, visas pareizās darbības veiktas, bet bļembaka kā nav, tā nav. Uz vietas atraujam vaļā hintu, jo nu varbūt jau pie otrā punkta esam savu acu asumu zaudējuši, bet nekā - secinām, ka tomēr esam nepareizajā vietā. Skaļi nolasīt hintu vismaz 5 reizes un vārdu spēli piefiksēt arī kaut kā tobrīd neviens nespēj, tāpēc šo punktu atliekam malā - nu, varbūt mājiņas siltumā ar pilniem puncīšiem kaut kā saies.

Mūsu nākamais punkts ir “Maisu māja”. Priekšizpētes darbos Zeltiņus norakstām, jo nu taču pārāk Captain Obvious. Pa ceļam mūsu vienīgais pieredzējušais konterstraik rubaks kādu stundu maļ par maisu mājas potenciālo saistību ar CS karti de_nuke. Šim izklausoties, ka varētu būt raķešu bāze. Tā kā neviens cits nav ar kontru bijis uz Tu, tad pieredzējušie rubaki atvairas, ka Zeltiņos jau točna nebūšot, waaayyy too obvi. Tad uzejam, ka kādreiz Zeltiņos ir bijis peintbols - cik bijis un cik ātri izbijis, nav ne jausmas, bet tā atrodam bildes ar maisiem. Bingo! Ierodamies vietā, punktu atrodam ne super ātri, bet pēc kolektīvās izklaidēšanās pa maisu gaiteņiem esam tikuši pie cipara - OK, 2/7 ir, mums patīk! Aizmaucam līdz īblim - Ļeņina lielajam degunam - izstaigājam sakarniekus, brauksim tad uz to Alūksni iekšā.

“Pusdienas ārlietu ministrijā” ātri vien izpelnījās ar pīkstuļiem aizvietojamu valodiņu no visiem rubakiem - nu kāāāāāāāādā sakarā?! Arī hints liek turpināt teikt pī pī pī, nu kāda, pie velna, Urguvaja? Kāpēc? Kur tieši? Jūs dīvaini esat, vai kā, jo nu mēs čista nē. Podkāstu arī noklausāmies, turklāt divreiz. Bet nu acīgākie no rubakiem saka, ka jāmauc uz Alūksnes pils parku pie tām “mazās arhitektūras formām” un jāiet pie Eola tempļa. Diezgan hit&run, kā arī seko kāda no rubakiem “vai tik Urugvajas karogā nebija tāda zvaigzne?!” jautājums, un neliels kolektīvs puskunkstiens / pusievietoskaņupats. Nu bļāviens! Bet nu būsim godīgi pret sevi - šis bez hinta neatnāktu, visticamāk. 3/7.

Te nu laikapstākļi galīgi kakaini palikuši, mūsu brīvdienu namiņa vilinājums arī tāds paliels, caur veikalu mauksim atlaist kājas un dibenus, lai ķertos klāt mīklām ar jaunu sparu. Iekšēji iesmejam, ka varbūt šoreiz vismaz lāde nekritīs vēlajās nakts stundās, bet nu tiesa, kas tiesa - parasti (P)Ežuks ir nakts zvērs, pie tradīcijām apsolām turēties.

Vakarā pēc dzīrēm pirmie atnāk “Robežu nogurdinātie” un “Kukulīšu bērnunams”. Kādam no rubakiem draudzene gājusi pa Peļļu dabas taku, ezers esot līdzīgs, tur tādas laipas arī ir, turklāt ieliks taču kaut vienu punktiņu Eesti land, ne? OK, mauks skatīties tur. “Kukulīša” uzdevumu atvieglo, ka jau sākotnēji vienojāmies, ka letiņi brauc uz tiem dižakmeņiem blenzt. OK, blenzt ta brauc, bet uz kuru akmeni šoreiz? Pēc pastāsta Čukstu akmens liekas visatbilstošākais - labiņi, tad nu šo arī pieliksim apskates kolekcijai. Nu gribam to “Sīzifu” dabeigt, bet laikam šis bija mūsu kolektīvais WTF punkts, jo ilgi nāca… Atpakaļceļā lasām citu komandu logus, tas visiem kā sempene atvērās, tik mēs tādi lēni. Daži rubaki jau uz tālā dīvāna nolīduši acīm teju ciet un ar pagalam mazām spriestspējām, kad pēķšņi skaļi saucieni no izturīgākajiem komandā - nu drusku taču, drusku!!!!!!!! Jeez, kādi mēs dumiķi tomēr, paši taču to pilskalnu arī piesaucām. Nu nekas, šis mums paliks tāds punkts, pie kura pieturēties ar cerīgu skatu nākotnē, ka varam taču labāk. Tā nu dodamies pie miega pelēm teju pilnībā gatavi, tikai “Neoficiālais turpinājums” nav padevies, taču viens rubaks ļoti pārliecināts, ka saistībai ar sliežu ceļiem jābūt - variķu nav, meklēs, bet 4. maija dienai pietiks.

5. maija rītā secinām, ka mūsu palikšanas vieta ir neplānoti lieliskā lokācijā, un divi punkti tepat ap stūri. Maucam uz Drusku pilskalnu. Ieraugām Stirnu buka cienīgu “Kalna karali”, vislaimīgākie, protams, izrādās abi suņi - nu tik močīs augšā! Prieks par viņiem, bet pārdzīvojums par mums, tomēr ar elpceļu problēmām visi augšā tikuši esam, un slājam tik tālāk. Kāds uzreiz dodas pa trepēm lejā, bet atradums nenāk acumirklī, taču putni nudien palīdzējuši - 4/7 kabatā, varam turpināt ceļu uz robežu.

Ilgāju ezers… Vai mēs bijām tie, kuri gāja lielu apli, jo izlēmām piebraukt no Latvijas puses, nevis Igaunijas?! Protams, ka mēs! Tomēr punkts krīt, un esam tikuši pie 5/7, turklāt izrādās, ka viss rīta cēliens mums tāda pamatīga rosmīte. Pa ceļam iekristījam zvērus par Jēzu un Jēzeni, jo pastaiga pa ūdeni viņiem makten tīk. Nu klau, esam zirgā, pašiem prieks.

LIRISKA ATKĀPE. Te viens rubaks grib vēl ievietot atsevišķus pāris teikumus, jo sāpe vēl nav līdz galam pārgājusi, bet gan jau brūces sadzīs. Puse rubaku un abi suņi lemj rubīt “taku” pa otru pusi. Liriskās atkāpes rubaks pieņēma 10000%, ka taka tur točna ir, ies taču baudīt jaunus skatus plezīriņā. NB!! Nekādas takas, lai ap ezeru nonāktu atpakaļ Latvijas pusē, tur nav - liegums. Tā nu šie 3+2 pārgalvīgie cīnījās un brida, viens liriskais pagalam sašļucis un domās par desumaizēm, pārējie gan jau arī sašlukuši, bet godam neko neizrādīja. Vienīgie absolūti laimīgie bija četrkājainie rupuči - viņiem vismaz beidzot kāds normāls challenge iedots, citādi par lēnu tie vientieši. Finišā, proti, pēc stundas brikšņu, tiekot atpakaļ pie auto, 20 minūšu laikā vienam ķepainim nolasām 12 Igauņu ērces un divkājanajam rubakam arī divas tikušas. Tā kā ja nu kāds lemj tur brist - mēs jūs brīdinājām.

Bet nu labi, visi atpakaļ auto, un jādodas pie Čukstu akmens. Viena rubaku kariete vērīga, uzreiz pamana smago tehniku pie iebraukšanas, tad jau esam patiešām īstajā vietā - punkts tā vien uzprasās tur būt. Aizejam līdz akmenim, apmetam pieklājības danci, pasakām pāris ritualizētas muļķības, lai beidzot dotos pie saldā ēdiena - wooop, nu jau atkal var kāpt un ielīst, mūsu mīļākā nodarbe! Punktu atrodam gana ātri, papriecājamies par foršo vietiņu un dodamies cīņā pēc mūsu pēdējā izaicinājuma pirms Lādes - “Turpinājuma”, kas noteikti seko.

Laika ritējums darīja savu, un pirms “Turpinājuma” nolēmām doties uz hintā norādīto ēstūzi un domāt uz vietas, bet pa ceļam daļai rubaku lasot nāca apskaidrība par to daļiņu no tevis (lai gan mēs jau pirms tam domājām par grāvjiem, notekām un kanalizācijām), un tad pēc ātras un intensīvas googlēšanas sazīmējām notekūdeņu attīrīšanas vietu un apkārtnē kaut kādas līdzīgas pļanckas ar ūdeni arī ieraudzījām - spēja reakcija, maršruta maiņa, un esam klāt. Protams, kaut kāds ķieģelu namiņš arī tiek aplūkots, jo kā gan bez tā, bet sekojam smaciņai pareizajā virzienā - šodien visi punkti tādi salīdzinoši hit&run (dažos gan daudz run, run). Grupņika foto, un nu tad šaujam vaļā lādi. Eu, bet nav pat tumsiņa iestājusies! Būsim, iespējams, pievīluši fanus. :D

Lai gan daļa rubaku gatavojas ellei un naktij random mežā, viens rubaks (MVP) ātri uzož interneta dzīlēs stāstu par livonijas tiltu. Kamēr visi “Pajumtē” piestūķē kuņģus, tikmēr MVP ir pilnībā ieguvis pārliecību - laivu mājas. Šis ir MVP slapjais sapnītis jau vairākus gadus tieši tur pazondēt un viņš ir pārliecināts, ka Centrālei arī!

Pežuks dodas uz laivām! Pirmajā apgaitā izstaigā, parausta, sasveicinās ar vietējiem, bet nav. MVP trīs reizes atkārto - mums ir jāpārbauda katrs lockbox, pārbaudām katru! Visi citi - okokok un turpina iet uz sākumu… un pēkšņi no aizmugures otrās oktāvas sauciens no MVP - Jaaaaa IR!

Centāle - šis bija skaisti, fakin skaisti! Paldies!

P.S. Lessons learned:
1. MVP spītība dažreiz besī, bet atmaksājas.
2. Laukuma izpēte - must have. Pat ja slinkums.
3. Kopā minēšana - must have.
4. Hintus vērt tikai izmisumā.

Bildē MVP savā slapjajā sapnītī.

Komisārs Reksis dod prettriecienu jeb Mīklu minēšanas process
Neparasti operatīvi izrubītā Plakanzeme dod Lemūru Atmodai labas starta pozīcijas Malēnijas laukumā, beidzot neesam iedzinējos 😉 Jau maija pirmajās dienās ķeramies pie nesteidzīgas individuālās risināšanas; kaut kur ap mēneša vidu ierasti sākas kopdarbs, bet starts laukumā ieplānots uz 24/05. Arī mīklas sākumā šķiet pieskaņotas kopējai relax atmosfērai. Tomēr, laikam ritot, pie dažām nākas nopietni pasvīst. Bet nu, first things first.
Papardes ūdenstorni atšifrēt - pāris minūšu jautājums.
Arī Sīzifi ilgi neturas pretī, tomēr te jau ir varianti - Tempļa kalna takas vai Drusku takas. Kopdarba laikā par labāko tomēr nominētas Druskas.
Robežu Nogurdinātie līdz galam pinpointoti arī tikai kopdarba laikā, jo eestipoisu pierobeža šajā rajončikā ir interesanta ne vienā vietā vien. Skaidrs vienīgi tas, ka konfrontāciju ar orkestānu Centrāle nepieļaus, tādēļ trejvalstu stūris izslēdzams uzreiz. Trešo valsti aizstājot ar Smiltenes novadu, punkts veiksmīgi atlikts pretējā stūrī, atzīmējot kartē interesantu pāržmaugu 👌
Maisu Māju tā pavisam konkrēti sazīmēt neizdodas līdz pat izbraukšanas priekšvakaram. Tomēr jau no sākta gala komandā valda pārliecība, ka tā noteikti meklējama Zeltiņos. Nav Malēnijā labākas vietas kur CS uzzipāt - ne airsofteriem, ne NBS, - un tur jau bez maisiem neiztikt 😉 
Skaidrs, ka Neoficiālais Turpinājums varētu būt grūtākā mīkla, tomēr negaidīti vispārēju atsaucību gūst variants par Ferdinanda bērnības takām Apes virzienā, un tad jau tikai lokalizācijas vaina - diskusijas raisās vien ap to, kurš ķeksis kurā kartē ķeksīgāks, līdz ar ko galapunkts viegli "peld" pāris km robežās. Tas mūs nebiedē.
Tā nu visai negaidīti finālā par grūtāko mīklu Malēnijā zobenus krusto Ārlietu Ministrija un Kukulīšu Bērnunams. Gan par vienu, gan par otru ir gana daudz ideju, kuras šķiet izstrādes vērtas, bet līdz galam novest neizdodas nevienu. Shoutout's "Mūsu Čārlijam" (Ape?), "Mīlas viesulim" (Āfrika?) un visiem citiem vācu seriāliem kuri reiz bagātinājuši mūsu garīgos apvāršņus 🤭 Šķiet, pat komisārs Garkrāns tiek pieminēts, jo Āfrikā tak dzīvo mežonīgas kobras. Vai nedzīvo... 🤷‍♀️ Nu, jūs jau sapratāt, ka šādi nekas tur sanākt nevar. Mēs beigās arī. Turklāt - uzmanību! - šajā torņiem svētītajā nomalē vēl neviens tornis nav atzīmēts kā apmeklējams. Bet būtu taču jābūt, ne..? 🤔 Brutāli mēģinot iedabūt kādā no torņiem Kukulīšu Bērnunamu, Atmodiešu Bilžu Guru un Lemūrpilots uzduras... proofpic'am no Eola tempļa! 😍 Tā nu Pusdienas Ārlietu Ministrijā (kāpēc ārlietu? kāpēc ministrija? kāpēc pusdienas? kāpēc, pie joda, Āfrika un vācu seriāls?! 🤯) iegūst sudrabu šajās sacensībās. Kas tur tāds bija domāts, tā arī neuzzinām, jo ar mums vēlāk nerunā pat runājošais stabs parkā, ko bijām iecerējuši nopratināt šajā sakarā 🤷‍♀️
Bet nu - laiks čempioniem Kukulīšiem. Ir azarts, jo viss it kā bez hintiem veiksmīgi kritis, kā vecos labos laikos. Un te uz skatuves iznāk Lemūru Novadpētnieks, kas ilgāku laiku turējies ēnā. Badum-tsss, ar karalisku žestu tiek nomests plāna vidū Čukstu akmens, vajadzīgais stāsts, vēl kkāda bilde ar gana bieziem un gana sarūsējušiem metāliem tur blakus. Novadpētnieks paklanās un aiziet. Zālē iedegas gaisma, komanda, joprojām sēžot savās vietās, viens pēc otra sāk sist plaukstas, aizvien ātrāk un ātrāk. Ovācijas! 👏
Nu, ko, well done, kā tagad pieņemts teikt Maximā 😅 Laiks arī posties laukumā. Uz nolikto datumu solās būt visai slapjš, turklāt ekspotīcijai gatavi tikai 2 Atmodieši un 2 Lemūri. Bet kopējais lēmums ir - jābrauc. Laikapstākļi šogad tādi, ka tuvāk Jāņiem var būt sagaidāms arī sniegs 🤭, tā nu mājās (darbos) palicēji dod svētību startam cerībā uz apjomīgu reportāžu. To, kā parasti, no laukuma solās strīmot Sīkais Lemūrs.
Malēnija, mēs nākam!
🤍🖤🤍
Lietus un smaids Malēnijā jeb piedzīvojumi laukumā
7:30 startējot no Rīgas, ripojam Malēnijas virzienā, ne bez cerībām arī finišēt vēl pa dienas gaismu. Prognoze neliek vilties - solītais lietus būs - tāpēc garderobe papildināta ar lietus jakām. Punktu apmeklējuma secība arī piekoriģēta ar domu, lai Sīzifu spots paliek uz beigām - tur paredzam ilgāko izmircienu.
Sākam ar Maisu Māju Zeltiņos - vismaz zem jumta. Būs tak zem jumta, cerams..? 🤔  Ok, ok, +1 ir. Ne momentā, bet gana veikli. Maisu daudzums pārsteidz, kopumā riktīgi forša lokācija. Palasīti arī dembeļu grebumi sienās, un laiks joņot tālāk - uz Papardi.
Melīgās Ķerenes izrādās tiešām melīgas 😅 Uzvedinošā plāksnīte pie ūdenstorņa gan atrodas ātri, bet tikpat ātri sabrūk plāns nesamirkt jau pašā rubas sākumā - būs jāpaietas. Nu, ko vajag, to vajag, Lemūri uz Alūksni, Atmodieši uz Gulbeni. Atmodiešiem tiek pilnā loze, bet Lemūri arī nav tukšā - motivējošais atstarotājs viņu kontā 😅 Nu, forši izdomāts! Turklāt lietus nav nemaz tik spēcīgs un brīžam pat pāriet maigi sijājošā migliņā.
Laižam uz Pusdienām Ārlietu Ministrijā jeb Eola templi. Cipars hit & run, kam īsti pat negribas ticēt - tiešām-tiešām nav jāmeklē kāds knipucītiņmiņītiņimais uzgrieznītis pie tempļa griestiem..? 🤭 Tomēr uz run šoreiz nespiežam, jo lietus ir uz mirkli pierimis un skaistais parks vēl glabā dažus neatklātus geonoslēpumus. Turklāt, jāapmeklē runājošais stabs - kur gan citur Centrāle būtu smēlusies idejas šai šizīgajai mīklai? 😅 Stabs atrodas, taču klusē kā partizāns. Kaut kādu bazaru uztur vien baronu kapenes, bet, ieklausoties, atklājas, ka runāts top orku mēlē. Eeewww! Prom no turienes!
Lietum turpinot mājīgi grabināt pa auto jumtu, braucam uz Atmodiešu pilota atlikto punktu vecajā bānīša trasē uz Api. No tā, ja neveiksies, nāksies flexsēt, jo tālāk trase kādu gabalu ir nebraucama. Bet, rubas dievi turpina būt labvēlīgi - Neoficiālais turpinājums top uzvākts ar pirmo mēģinājumu. Eksperiments ar atspulgiem dažādos leņķos palīdz saprast, kā īsti tapusi mīklas bilde. Gandarījums un brauciens uz Čukstu akmeni.
Kamēr pārējie dodas aplūkot dižakmeni, Lemūrpilots paliek inspicēt uzieto patiesi brango vilka sūdu 💩, tāpēc pirmais arī izčeko karjeristu atstātās mantiņas un atrod ciparu. Kad punktā ierodas pārējie komandas biedri, visi sirsnīgi ierēc par to, cik tomēr pareizs ir bijis Sīkā Lemūra pareģojums, ka Kukulīšu Bērnunams būs vnk random akmeņu čupa kkādā nekurienē. Pabrīnamies, cik slinki klienti Tolmetam trāpījušies Malēnijā, un, lietum sirsnīgi plīkšķot, gāzējam uz Kornetiem Sīzifu Salidojuma meklējumos.
Drusku kalna taku nolemts iziet visā garumā, jo līdzīgas trepes ir arī Kornetu galā, un, ja nu tomēr, un taka skaista, un tā... Un uz lietu jau visiem pofig 😜 Savā ziņā virziens atmaksājas, jo, beidzot nonākot pie plāksnītes, ar tās pamanīšanu nav problēmu. Turklāt čaklākie pa ceļam uzkāpj arī Kornetu tornī - tīri tā, tradīcijas uzturēšanai 🤭 un ievērtē, kā migliņa ceļas un mākoņi veļas.
Laiks apciemot leeenooosss, jo no Igaunijas puses piebraukšana Robežu Nogurdināto pāržmaugai šķiet ērtāka. Dubļainās nogāzes sajūsmu neraisa, bet pati lokācija gan. Jautra fotosesija un mazliet ilgāki punkta meklējumi - tā teikt, biš sasipāmies meistarībā, jo svarīgāk, protams, bija nofočēties ar zīmīgo uzrakstu, nevis papētīt stabu, pie kura tas mētājās 😅
Te nu laiks atzīmēt, ka Malēnijas laukums bija ieturēts mums tīkamajā formātā - ja atradi objektu, tad atradīsi arī skaitli. Pa retam jau nekait pameklēt arī kādu nanogravējumu gulšņa naglā, bet šodienas apstākļos tas būtu no-go.
Vēl tik jāapciemo arī estipoisu tornis, kas turpat blakām, un laiks minēt Lādes mīklu, kas kaut kā iemānīta viedierīcēs pat šajos bezzonas apstākļos. Kkas uzreiz saslēdzas ar Alūksnes pilssalu (Marijas salu), bet zonas trūkuma dēļ īsti neko parisināt nevar. Brauksim uz Api, nevar būt, ka Apisti ir tik ļoti ap( )isti, ka viņiem pat stabila mobilā pārklājuma nebūs. Pa ceļam sagadās piestāt pie sieru veikala Metsavennā - super garšas; sadegustējušies un sapirkušies atgriežamies LV. Apē internets tiešām ir un griežas labi. Diemžēl, tiltiņiem uz Marijas salu balstu skaits nesakrīt ar piedāvāto 16:9 formātu. Atbalsta tīms uzstāj, ka kkas atsit Gliku tajā mīklā, tātad turpat jau jābūt, bet visu salu pārmeklēt negribas... Nu labi, mocīties tiešām nav vēlmes, pavērsim ka hintu. Hm! Inčīgi, kas ir grūtāks - hints vai mīkla..? 😅 Bet jā, izejot no tā, ka sākotnēji jau lokācija noteikta pareizi, beigās arī saliekas, kas tie šoreiz pa ūdensmērītājiem un top noskatīts vajadzīgais video. Skaidrs, ka balstu skaitam nav nozīmes. Drebot nepacietībā (un mazliet tāpēc, ka nu jau galīgi salijuši), traucam gar pirmo garo laivu māju - nebūs, otro - nebūs, pie trešās viss tāds svaigs, ongoing remonts, bet tieši te IR!!! IR!!! 🥳🥳🥳🥳 Kods ar Tā Kunga svētību noteikts pareizi, durvis vaļā un - visbeidzot kāds labums no sūdīgā laika - šodien laukumā esam vienīgie. Tādēļ bez mazākā stresa var aizvērt ārdurvis un baudīt noskaņu, bildi pēc bildes, artefaktu pēc artefakta, un filmēt sajūsmas pilnus video mājāspalicējiem. Pat bļaut tradicionālo uzvaras tostu var pilnā rīklē - tūkstošgalvaino kaiju pūli Tīklusalā, turpat aiz loga, nepārbļausi 😅 Uztaisam arī kādu savu bildi ar pirmsciparu laikmeta dinozauru, piemetam artavu Lādes šmigas izskatā un izcili labā noskaņā dodamies parādīt godu Tvaika un Ogles super-gardajiem Malēnijas burgeriem. Bet tas jau ir cits stāsts. LemūruAtmoda over & out.
P.S. Jau pie burgeriem sēžot, nāk bažīga atziņa, ka tik episka Lāde varētu nozīmēt sezonas beigas. Bet top lemts, ka, pat ja tā - nav žēl, Malēnijas ruba vēl ilgi sildīs mūsu sirsnas!
🤍🖤🤍

Alūksnieks
Svētdiena, izbraucam 6.30, skaists rīts.
Šoreiz sajūta - toč zvanīsim centrālei.
Siguldas virši, un dodamies…
1. Robežu nogurdinātie - 62c punkts - bet tas nav 111. Atrodam 110 stabu, laipa arī ir. Tad 109. Bet kur ir 111? Dubļi un kādas 10 ērces katram. Atrodam 111- kur loģika, kas par cipariem, kas par burtiem, bet, neilgi - un ir!
2. Kukulīšu bērnu nams - šis diezgan droši, jo google map ceļš bija izstaigāts. Bet kukulīti nesatikām. Nesāpīgi!
3. Neoficiālais turpinājums- vieta skaidra, bet kas ir ķeksis, un kas ir otrai ķeksis? Un kāpēc tik daudz atkritumu? Punkts atrast ātri.
4. Pusdienas ārlietu ministrijā - Nu ir idejas, parks, bet ko tas Eols dara Urugvajā?
5. Melīgās ķerenes - Šaursliežu dzelzsceļš. Komanda sadalās kā Scooby Doo un ātri tiek atrast punkts.
6. Maisu māja - šādas vietas ir riktīgs 7niekas gars, raķešu bāze un vēstures relikvijas.
7. Sīzifa salidojums - apskatījām Alūksni no aukšas. Tad sērfojot internetā atrodam Kornetus, tas koks tur slīps, toč, tāds kā bildē. Augšā, lejā, nav tikai augšā lejā, jo no otras puses tas ir augšā lejā, KĀPNES, BET margas otrā pusē, cauri dubļiem, lejā, augšā, augšā, augšā. Nokārtā galva un spēku trūkums nospēleja par labu un punktu atradām momentā. Bet vispār - Drusku pilskalnā skats pa rubli. Alūknses skatu torņa putni gan likās loģiskāki.
8. Lāde - Labi, ka esam latviešu mūzikas cienītāji - laivu mājas. Superīga lāde!
Un otrā spēle pēc kārtas, kad nezvanām centrālei! Woohoo!
Paldies par spēli!

Vasaras brīvlaiks sākas! Tiekas rudenī!

P.S. Man liekas kaut kas rāpo.
Mašīna ceļa malā, bikses nost, fju, tā nebija ērce.

Lūcijnieki