Ātri aizbraukt uz Alko veikala stāvlaukumu, paskatīties ārā nekāpjot un secināt, ka te jau nebūs. Veltīt laiku Hesburgera un Vitrupes stāvlaukumiem meklējot Noasa zemūdeni un tos zvērus. Iepazīt Salacgrīvas attīrīšanas iekārtas (ideāla vieta ar daudziem grafiti), savākt soļus aklumā nespējot īstā vietā atrast Positivus foodcourt ciparu.
Lāde šķiet mums bija Ogres Milžu cīņas atkārtojums (aizbraucām pirmie uz īsto ezeru, pastaigājām, aizbraucām prom), tik šoreiz ar laimīgām beigām:
V1 - ir 3 salas, SALACgrīva (pilsēta) un MazSALAca un VecSALAca.Uz Salacgrīvas upē ir 3 salas savienotas pie Vecsalacas muižas drupām. Dabā gan tur ir interesanti tiltiņi, instrumenti, CCTV un krūmājs.

V2 – Tiltu balsti uz SALAcgrīvas upes. Kā nekā geocaches ir.
V3 – Vitrupes stāvlaukums. Aizbraukt, nočekot smilšu kasti, pakustināt skrūvi. Ai neskrūvējas, marķējuma nav arī apakšā un smaga. Pārmeklēt fotoradaru, caurtekas, kokus, krūmus.
Aiziet pārbaudīt vēlreiz miskasti, atvērt sētnieka kasti, paņemt lāpstiņu, parakņāties un atrast tikai smiltis.
Sākt raustīt kāpu nostiprinājumu kokus – ērta vieta kur ko iebāzt. Pārbaudīt bruģi, uzlīmes, mēģināt izraut priedi no ‘salas’ vai to mizu. Līdz vel kādu stundu vēlām kādam izmisumā pamostas vēlreiz vēlme parakņāties pa to kasti.

Pa nedēļu bija pietiekami laika izdomāt un sarisināt. Tomēr, punkts, kurš jāmeklē internātā, tika sameklēts tikai dienu pirms braukšanas. Bet vismaz nepārprotami skaidrs, ka tiešām būs pareizā vieta.

Sestdienas rītā sākam ar "SAULLĒKTA STIENIS". Ātra pastaiga un atrasts. Satiekam arī Vecos onkas ar suni, kas, šķiet, ir vienīgā komanda bez mums šodien laukumā.

Tad nolemjam braukt uz tālāko punktu, kam jābūt pie robežas - "NOASA ZEMŪDENE". Piebraucam, netālu stāv robežsargu busiņš, bet tas nekas. Ejam uz pamesto alko veikalu, kādas 40 minūtes meklējam iekšpusē, ārpusē, izlasām visas cenu zīmes un reklāmas, bet nav. Bet jābūt pie robežas - kur gan citur stāv fūres? Kad nav vairs ideju, paņemam hintu un tad viss skaidrs. Kārtīgāk jāpēta detaļas bildē.

Nākamais ir "GALDIŅŠ DIVIEM". Šī bāka uzreiz ienāca prātā risinot, un, ieraugot ledusskapi, šaubu vispār nebija. Elegants punkts!

Tālāk dodamies uz Randu pļavām, jo tur vajadzētu būt "GAISA DĀRZI". Smukas pļavas, niedrēs ir gaiss - kāpēc ne? Vēl nelīst. Pa glumajiem dēļiem un "mīnētajām" takām ejot izdodas nenožauties, tomēr šis, šķiet, ir vairāk "Paaugstinātas bīstamības objekts", nekā elegantais Galdiņš. Cipars atrodas ātri un šajā brīdī ir pilna pārliecība, ka tas ir "GAISA DĀRZI" cipars.

Nākamais ir "FESTIVĀLĒTĀJI". Skaidrs, ka būs jāmeklē 4 dažādās zonās. Pie telšu pilsētiņas vietas cipars atrodas pāris minūšu laikā, pārējie pēc apm. 45 minūtēm. Kārtējais gadījums, kad 2 x paejot garām kokam neredz - tikai ar 3. reizi ierauga.

Paliek tikai vēl "NETĪRĀS DEJAS" un "MAISIŅŠ VAIG?". Par šiem mums ir visai aptuveni minējumi. Bīstami objekti pie jūras ? Nu kur te bīstami? Vecās attīrīšanas iekārtas Salacgrīvā? Netīrs - attīrīšana? Varbūt. Pārmeklējam - nav. Iepriekšējā dienā izskanēja versija par Salacgrīvas molu, bet kaut kā liela pārliecība nebija. Pēc hinta atvēršanas saprotot, kas ir galvenie cilvēki, dodamies uz Kuivižiem. Visu laiku sliktākais punkts - tāds ir vērtējums no viena rubaka. Pārējie divi nesūdzas - kājas netika salauztas, tātad viss ir kārtībā!

Tad vēl paliek "MAISIŅŠ VAIG?". Liekas, ka jāmeklē kaut kāda piemēslota vieta, kas ir gan pie ceļa, gan pie jūras. Apsekojam visas 3 stāvvietas - nu nebūs. Drusku piemētāts ir, bet izskatās, ka ik pa laikam te sakopj un nav tik traki. Nu jau kādu laiku līst un tā kā ideju nav, ņemam hintu.
Iegoglējot par akciju "Neguli Atkritumos", saprotam, ka ir tikai 2 varianti - pie Baltās saules vai Randu pļavas. Vēlreiz iet pa tām laipām? Vai tad būs 2 punkti pārsimt metru attālumā? Nevarētu būt. Pie Baltās saules arī liekas mazticami, bet, nu, jāpārbauda. Bet kas bija rakstīts uz stenda Randu pļavās? Kāds vispār izlasīja?
Ne tak, tikai ciparu meklēja. Tā kā pie Baltās saules nekā nav, pamazām nāk apjausma, ka tas cipars, ko atradām Randu pļavās ir "MAISIŅŠ VAIG?" cipars. Un, ka mums tagad trūkst "GAISA DĀRZI", par kuriem nav vairs nekādu versiju. Brāļi un māsas izklausās pēc draudzes vai sektas, tomēr par to klūgu labirintu nebija nekas zināms. Nu, tomēr šis arī ar hintu un tad jau ātri.


Tā kā stāvlaukumus jau bijām inspicējuši maisiņa dēļ, tad lādes mīkla nelikās baigi grūta. 10 minūtes apstaigājām ap laukumu, paraustījām smilšu kasti - jāskrūvē vaļā. (Mežaparkā ne tādās vien vietās bijām ielūrējuši!)
Lāde ģeniāla! Publiskā vietā integrēta vidē - super!
Paldies par laukumu! Tad jau līdz 1. janvārim!

“Nekurzemes meklējumi”, <A2 3-1> reports

Īsā versija: Kad abām rokām nevar pakaļu atrast. Kaut kāda nekurzeme. Bezmaksas taksis šurpu-turpu pa E67. Dziesmiņa gan aizgūta no citurienes, bet, mūsuprāt, labi raksturo to, kā mums gāja.
https://suno.com/s/AsgF1V7rBfYJGohL

Garā versija: Kārtējo reizi kvests “Atrodi laukumu!” Pirmais iespaids, ka laukums ir Ādažu Nakts sarga atvasinājums. Nākamais negatīvais - tas “fui, kaka Positivus”! Tikai ne šajā manierē! Nepatīk mums tas alkānu un nariku saiets! Kad pirmais negatīvais noskrējis, sākas nogriežņa mērījumi, mēģinot piestellēt to “stundas brauciena attālumā no Rīgas”. Uz cik jābrauc? Kā laukuma cepurītē minēts - stāvam jau no Svētciema? Vai tā kā mēs braucam? Vai kā Googles taksis? Laukums tiek staipīts šurpu-turpu līdz izskatās, ka ieliekas kaut kur aiz Ādažiem pie Tūjas. Labi, meklēs no šejienes.

Pirmā mīkla par Festivālētājiem tiek kosta pirmā, jo vismaz saprotams, ka saistība tai ar 2013. gada Positivus, kas notika Salacgrīvā. No tās tad tiek nomērīts laukums uz leju un sākums iekrīt pie Tūjas pagrieziena. Tiek atrasta norises vieta, ielikts punkts kartē - un viss. Mīkla atminēta. Mēģinās kaut ko pētīt uz vietas. Otrajā piegājienā tomēr tiek sameklēta zaļā biuža ar festivāla shematisko attēlu, izkasīta iz reklāmas baneru miskastes un pieglabāta ar mazliet detalizētāku izpēti. Tagad jau iezīmējas “lieliskā četrinieka” aprises, kas labi izskatās Positivus kartē, bet realitātē bakstot iekrīt hvz kur. Vienīgais, kas ir skaidri zināms - Tele2 skatuves dislokācija, pārējais tik kaut kā apmēram. Šeit varēs ilgi blandīties, bet hints tomēr tiek pieglabāts kā pēdējais salmiņš - to mēģinās raut vaļā, kad būs pilnīgs bezceris.

Noasa zemūdene sākumā tiek iespēlēta Vitrupes autostāvvietā pie jūras, kur pati upe ietek jūrā, jo tur kādā bildē tiek pamanītas tādas pašas divas fūres un fonā koki. Baigi labi sapas! Kādu brīdi šī versija ļoti pārliecinoši turas topā līdz viens no rubakiem pie Veczemju klintīm pamana kādu māju, kas izskatās kā kuģītis. Tas tūlīt pat tiek izpētīts un detektēts kā īstā vieta Noasam, bet stāvvieta savas piedirstības un daudzo komentāru dēļ atstāta kā variants Maisiņš vaig? mīklai. Tā īsti neminās, vien skaidrs, ka kaut kas piedirsts un pie jūras. Tā kā ar vietu variantiem īsti nav nekāds salūts, derēs Vitrupes variants, kaut gan abi rubaki nolemj, ka pa ceļam tiks pētītas visas trīs secīgās autostāvvietas jūras krastā - a ja nu kāda ir īstā? Ej nu sazini kur to vietu noskatījis nešpetnais Montblanc…

Tālāk bez hintiem nekā - bildēs vieni vienīgi salmi. Par laimi, šoreiz hinti atzīstami par cerīgiem un visai drīz mīklas sāk šķetināties vaļā. Pēc hinta ļoti ātri atrodam Salacgrīvas ģerboni Gaisa dārziem, visai drīz “krīt” Galdiņš diviem - viens no rubakiem ir uzdūries Ķumraga bākai, kas ļoti labi iederas nomērītā laukuma apakšā, arī bleķa konstrukcija līdzīga bildē esošajai. Nedaudz ilgāk sanāk bakstīties ap Saullēkta stieni, taču pēc kārtīgas pludmales izpētes uzrodas vajadzīgais stienis pie Lāņu muižas jūras krastā. Netīrās dejas gan nekā, taču viens rubaks ir sazīmējis kādu D veida pamestu ēku netālu no Kuivižu mola, ko ļoti gribās apskatīt, tāpēc punkts ieliekas tur kā must see vieta. Mazliet vēlāk tiek pētīta satelīta karte infrasarkanajā diapazonā un nu jau pats līcis izskatās pēc dejotāja bez galvas. Hmm, vai varētu būt īstā vieta? Turpat blakus jahtklubs, tur blakus var atstāt tačku stāvvietā - gribētos lai ir, bet… Tas bildes zāļu kumšķis ir tik neizteiksmīgs, ka analogu apkārtnē atrast neizdodas. Cerīgi tiek apskatīts laukuma logbuku saraksts - varbūt var kādam apvaicāties, bet tur vien daži smagsvari un pāris fiksās komandas izgājušas - kontaktu nav, kam paprasīt. Ehh, nāksies #Centrālei pendeli prasīt… Un izrādās, ka vieta īstā! Ok, šis bija negaidīti, bet labi.

Tālāk tiek dzenāts Maisiņš vaig, bet bez īpašiem panākumiem. Virtuāli izbraukātas stāvvietas gar jūru, apskatītas vēl dažas vietas piekrastē, bet Delfi komentatoru visvairāk varētu būt jau iepriekš noskatītajā Vitrupes pārkingā. Tas tiek atzīmēts kā variants, bet bez pārliecības - kā būs, tā būs. Vai tad nu pirmā reize, kad pendeles kļaņčījam… Vēl jau pašiem ar Lādi būs jātiek kaut kā galā.

Izbraucam melnā tumsā sestdienā - ir patīkami dzestrs, viss piesalis, gaisa temperatūra turas pāris grādus zem nulles. Un, kas ir galvenais, viss ir sauss - nav nekādu ķēpu no debesīm, nav lietus, kas tūlīt pat piesalst kā tas bija pāris nedēļas atpakaļ. Labā noskaņojumā ripojam pa E67 štrāsi līdz pagriezienam uz Ķumraga bāku. Spocīgajā rīta krēslā debesīs parādās saullēkta sārtums. Kāds brīnišķīgs rīts! Piebraucam līdz Ķumraga bākas ceļa krustcelēm un paliekam uz pauzes - nav kur mašīnu atstāt, par parkošanos šajā zonā 350 EUR aikāsāp sods. Kādi ļauni cilvēki! Mašīnā iet vaļā pirmais rīta kašķis - “Eu, davai ar kājām tos kilometrus līdz bākai gar jūriņu!” “Eu, davai tu stulbi netirsīsi un brauksi pa ceļu līdz bākai!” un tā pa riņķi. Beigu beigās mašīna tomēr tiek iegriezta zem zīmes un ripināta bākas virzienā pa šauro ceļu gar mājām. Līdz bākai tomēr aizbraukt neizdodas - ķieģelis priekšā. Viens rubaks tiek desantēts ārā no mašīnas ar misiju ātrāk tikt līdz bākai jūras krastā, kamēr otrs mēģina atrast kādu placi, kur mašīnu noparkot tā, lai vietējie nepārdur riepas.

Jūra šorīt pasakaini mierīga, pūš spirdzinošs vējš, kas kož un sārto rubaku smaidīgos vaidziņus. Jūras piekraste patīkami piesalusi, bet stāvkrastos zaigo mazu lāsteku režģi. Gar bākas pamatni slinki skalojas jūras dzītie vilnīši. Abi rubaki pāris reizes apiet apkārt bākas pamatnei, domīgi atgāzuši galvas - Montblanc laikam ahūni izveicīgi ir, ja reiz divi gab. tikuši augšā pa gandrīz gludo pamatni līdz bleķa konstrukcijai. Tiek nopētīta bākas akmeņu pamatne, aizšļūkāts līdz stāvkrastam, nopētīti koki jūras krastā, mēģināts uzrāpties pa slidenajām smiltīm, sasalušajiem dubļiem un māliem stāvkrastā kārotās plāksnītes meklējumos - nekā. Vēlreiz tiek nopētīta bākas pamatne - nav. Varbūt mēģināt uzrāpties līdz tiem bleķiem? Vienā malā kaut kāds striķa gabals plivinās - ja izdotos līdz tam pakāpties, būtu vieglāk. Vienīgi pamatne tik gluda… Vēlreiz tiek pētīti bākas bleķi, salīdzināti ar bildi… Dohh! Tai bākai taču nav tās horizontālās kņopes! Arī tā niša izskatās savādāk. Aizrakstām #Centrālei, lai pārliecinātos, ka vieta tomēr nav īstā. Un nav arī - īstā esot kaut kur Ainažos. Ainažos?! Koa? Ainaži vispār nav skatīti, jo neierakstījās mūsu iedomātajā laukumā! Slaukot puņķainos degunus, nomēram, vai Noasa zemūdenes punkts iekļaujas laukuma 31 km nogrieznī. Huh, it kā ir! Nu, tad nav ko zaudēt laiku un jābrauc tik savākt! Neveiksme ar pirmo punktu? Heh, kam negadās!

Vispār dīvaina izvēle Noasam - iebāzt savu zemūdeni kempingā “Klintis” pie Veczemju klintīm. Bet esam pieraduši, ka #Centrāle savus punktus liek dīvainās vietās, droši vien būs sarunājuši arī šeit. Kempingā stāvvieta ir ciet ar šlagbomi, mašīnu nākas nomest kādā brīvākā zemes pleķītī un iet lūrēt, kas tajā zemūdenē iraid. Pats kuģītis izskatās dikti smuks, realitātē tā ir feina pirtiņa, tāpēc, laiku netērējot, ķeramies pie izpētes. Iztaustām visus pakšus, tumšākos spīdinām ar lukturīšiem - nav. Ejam pretējā virzienā apkārt - nav. Varbūt pirts kurtuvē kaut ko iebāzuši - tā ir brīvi apskatāma - nav. Kaut kas uz jumta? Nu, nē taču! Tuvējā apkārtnē? Nu, bet protams - tikai loši meklē pašā zemūdenē visus kustoņus! Tie taču palaisti apkārtnē ganīties! Pētām visas priedes, āra virtuvi, soliņus, dušas kabīni, krūmus, sūnas, sētu… Nekā. Da’, pankūks, kur tas punkts nobāzts? Metam vēlreiz apļus ap pirtiņu - varbūt kaut ko palaiduši esam garām? Spīdinām ar lukturīšiem arī pa iluminatoriem iekšpusē - nekā… Jāver vaļā hints! “Labāk 7 dienas bez ēšanas nekā bez dzeršanas... %” Ko tas, pie velna, nozīmē? Meklējam apkārtnē, kur pēc pirts varētu 7 dienas pļēgurot, bet tā īsti nekas acīs nekrīt, kur 7diennieka festu varētu realizēt - tā teritorija ir tik milzīga, ka te mēnešiem var dzert… Prasām pendeli #Centrālei, pie reizes cerīgi nosūtot pirtiņas bildi - a ja nu tomēr tepat? Pirtiņa tiek atzinīgi novērtēta, taču mūs atkal pasūta uz Ainažiem - tur varot pļēgurot 7 dienas. Vienīgais, kas prātā nāk, ir Ainažu pierobežas alkomārtkets (pat divi!), kur ziemeļu kaimiņi tačkām ninni stumj prom. Tur arī tās fūres var nobildēt. Mēs šamās pārāk abstrakti mēģinājām uztvert - laikam pagājušā gada Smiltenes laukuma aikāsāp ar neesošajiem zirgiem bildē vēl iekšā sēž… Otrais feils pēc kārtas - labs sākums, neko teikt! Ja jau reiz esam šajā brīnišķīgajā vietā, veltām krietnu pusstundu vietas izpētei, pie reizes aizejot līdz Veczemju smilšu klintīm jūras krastā. Brīnišķīga vieta! Vasarā būs jāatbrauc uz Noasa pirtiņu.

Nu, ko - stāvvietu trio Maisiņš vaig? mīklai… Iebraucam pirmajā, kur elektrouzlādes stacija. Diezgan populāra vieta, papīrīši, kakiņas krūmos, draziņa… Metamies izpētē! Pirmais, kas pārsteidz, ir kādas mazas upītes delta, kas piekrasti sagrauzusi mazos anklāvos, tādās kā saliņās. Izvazājamies pa kāpām, dēļu taciņu, iemetam aci krūmos - labi, ka kakuči ir sasaluši un tos var vienkārši paspert malā, citādi mašīnā būtu fu-bļa! Kārotās plāksnītes nav. Laikam nav īstā stāvvieta. Atceļā uz mašīnu nobildējam kādu ar nakļenēm nolīmētu ceļazīmju trio un dodamies uz nākamo stāvvietu, kas pa vidu ir. Tā ir pati mazākā, bet arī šeit bez mūsējās vientuļa mašīna ganās. Ārā no mašīnas, pasmaidām par mazo tumšzaļo kašteli blakus divām lielajām miskastēm: “Eu, rekur misenēm bebis uzradies!” un ar slaidu loku metamies krūmos, kur, protams, bez sūdiem un papīriem nekā cita nav. Ar interesi nopētām ar nakļenēm aplīmētos stabus un borģūras - kas te tik nav gājuši pāri. Būtu mums kāda nakļenīte, varētu uzlīmēt mēs arī. Eu, bet mašīnā taču ir mazā BK nakļenīte! Prikola pēc varētu uzlīmēt. Solis mašīnas virzienā un apstājamies kā zemē iemieti - abiem acīs deg pēkšņā atskārsme. Uzlīme šajā bardakā! Fiksi tiek pārbaudīta borģūra, stabs, bet nav nekā. Laikam iepriekšējā stāvvietā bija! Atpakaļ uz pirmo pārkingu - ceļazīmes, borģūras, stabi. Nav… Labi, tad pēdējā stāvvieta pie Vitrupes tilta. Braucam uz trešo stāvvietu, kur sākumā domājām, ka ir Noasa zemūdene. Liels pārkings, tukšs, bet uzlīmju šeit ir gaužām maz. Laikam tomēr nē, nebūs uzlīme. Jālien atkal krūmos. Izvazājamies pa krūmiem, mežu, piekrasti, bet kāroto plāksnīti ar skaitli tā arī neatrodam. Nu, ko - 4h laukumā un hat-trick ar feiliem - neviens punkts nav atrasts. Pat laukuma sākums nav atrasts… Kaut kāda Nekurzeme nevis štrāse E67…

Astes nolaiduši un puņķainos degunus berzējot, prasām kārtējo pendeli #Centrālei, kas laikam nevar saprast, ko mēs meklējam galīgi ne tur, kur vajag. Varbūt tie Delfi komentētāji bija meklējami tajās uzlīmēs uz ceļazīmju trio un mēs vienkārši kaut ko palaidām garām? Baigi negribās atgriezties atpakaļ… No #Centrāles ielido jautājums par Randu pļavām - vai izskatījām šo variantu, jo mīkla saistīta ar ganāmpulku. It kā neizskatījām, kaut gan otrs rubaks vēlāk mašīnā atzinās, ka esot pētījis tās pļavas, bet neko neesot atradis. Nu, tad jādodas turp esot. Paskatāmies kartē - atkal punkts iezīmējas aiz Salacgrīvas. Da’, yopt! Mēs šodien vienreiz atradīsim laukumam sākumu?! Tie 31 km ielido jau aiz Igaunijas robežas…

Galīgi saskābuši pašaujam garām pagriezienam uz Lāņu muižu - vien navigācijas uzstājīgie atgādinājumi mest autiņu ripā atgādina, ka kaut kas nav riktīgi. Mašīnu parkojam ceļa malā mežā un pa taciņu izejam uz pludmali - Saullēkta stienim jābūt šeit. Kartē atzīmētais iedomātais punkts ir tālāk pa kreisi, tāpēc uz labo pusi par nepaskatāmies un pa sasalušo liedagu kādas 20 minūtes vālējam uz priekšu. Punktam sen jau esam paskrējuši garām un centīgi attālināmies, bet kartē nolasām, ka vēl neesam to sasnieguši. Vien sasniedzot vārgu latvju rakstu zīmes Jumis instalāciju jūras krastā saprotam, ka esam daudz par daudz garām paskrējuši jebkam, kas atgādinātu to stieni piekrastē. Atpakaļ jau līku loču trenkājamies pa krūmiem, jo nevarēja taču nepamanīt to “stieni”. Vien nonākot atpakaļ pie mūsu ieejas pludmalē un paejot mazliet uz priekšu atrodam meklēto. Dohh! Krietna pusstunda pa pīiii…! Bet prieki par pirmo atrasto punktu un beidzot atrasto laukuma sākumu ir lielāki nekā sīkā lažiņa ar bezjēdzīgo pastaigu pa pludmali.

Jau krietni pacilātākā noskaņojumā dodamies uz Salacgrīvas ģerboni meklēt nākamo punktu. Tā kā hintā atrašanās vieta ir precīzi norādīta, tad pēc ieiešanas labirintā līdz punktam aizmaldāmies samērā ātri. Ja nezinātu īsto vietu, tad gan būtu pakaļnieks! Piecpadsmit minūšu laikā paņemti divi punkti - kas gan var būt labāks par šo? Pareizi - iepisiens ar Festivālētājiem.

Salacgrīvas Zvejnieku parkā, bijušajā Positivus norises vietā iestrēgstam gandrīz uz 2 stundām. Pirmā stunda paiet izstaigājot visus atzīmētos un neatzīmētos punktus, kur ir norādes uz vietām Positivus kartē. Pēc stundas jau sāk mākt šaubas, vai mēs vispār esam pareizajā vietā - galīgi neko nevar atrast. Ir izpētīti koki, šķūņi, misenes, soliņi, piekastes kritalas, laternu stabi, margas, sētu režģi, iedobes asfaltā, bruģis, meklējot kāda CNC gravējuma pēdas - tukšpadsmit! Neesam vienīgie, kas bezmērķīgi klīst pa šo vietu - ir vēl rubaki, kas šķībiem ģīmjem maldās starp trīs priedēm aiz parka lielās skatuves. Ja pareizi sapratām, tie ir Brīvdienas komandas rubaki. Pārmijam dažus vārdus, mēģinām iespēlēt kontaktus WAppā, taču kaut kas visu laiku iet greizi, jo WApp par katru cenu grib komunicēt caur SMS, tāpēc padalīties ar Positivus karti nesanāk. Viņiem ir atvērti hinti, bet arī ar tiem pārāk labi neiet. Nosuflējam, ka galvenā skatuve atradās futbola laukuma tālajā malā pie meža, bet mums tur neko neizdevās pamanīt, lai gan tā vieta arī bez hinta likās 100% garantēta. Kamēr pļāpājam, no viņu komandas biedriem ienāk info, ka tur punkts ir atrasts. OK, skaidrīte - jāver vaļā hinti! Ar hintiem jau viss kļūst skaidrs. Lai nemaisītos pa kājām otrai komandai, vispirms tiek sameklēts Dzeņu ielas sākums ar vecu laternas stabu - tur kokā ir mazītiņa plāksnīte. Ahā, nu beidzot skaidrs kā cipari izskatās! Otrs punkts tiek paņemts futbola laukuma malā - lai arī zināms, ka tur ir, pamanīt var tikai pamatīgi izbolot acis. Trešais pats vienkāršākais - brīnišķīgais soliņš jūras krastā. Ar ceturto gan sanāk pasvīst - kaut asfaltētais laukums ir atrasts, tā DA malā neko neizdodas sazīmēt. Varbūt #Centrālei orientācija nobrukusi, rakstot hintu? Laukums tiek apiets pa perimetru - no malas laikam dīvaini izskatījās, ka kāds ap katru koku astotniekus met, staigājot kā noburts. Pēc pamatīgas bradāšanas tā nolādētā sīkā plāksnīte tomēr atrodas laukuma ne gluži DA malā. Huh, mocības beigušās!

Tālāk Netīrās dejas vai, pareizāk sakot, pamestā būve pie Kuivižu mola. Iespēja, ka #Centrāle šeit būs ielikusi punktu, ir pavisam niecīga, taču pašu ziņkāre par šo objektu ir milzīga. Tāpēc izskatīšanai tas ir vispirms, pats mols pēc tam. Mašīnu kā svarīgi cilvēki parkojam pie restorāna un dipadu-dapadu uz nedabūvēto graustu, kas izrādās mūs specifiskajai ziņkārei ļoti atbilstošs. No grausta jumta tiek nopētīti abi mola atzari, secināts, ka pareizais būs zaļais stabiņš un dipadu-dapadu pāri zālei un mēsliem uz akmeņaino molu. Līcītī pie mola tiek konstatēta ļoti amizanta lounge vietiņa ar no paletēm būvētiem šezlongiem un improvizētu palmu - žēl, ka nav vasara! - un tālāk tiek lauztas kājas uz akmeņiem. Yopt! Te ekstremitātes var nolauzt vienā setā! Mums veicas ar to, ka šodien viss ir sauss, jūrā viļņu nav un akmeņi nav apledojuši. Tāpēc tikt līdz zaļajam stabam var samērā vienkārši, bet nepaveiksies tiem, kas kādā vējaini/lietaini/sniegotā dienā te vilksies. Ja nav piemērotu apavu, tad līdz galam var tikai rāpus vai šļūcot. Visādi citādi laba fizkultūra, pēc kuras sāp visas malas no potītēm līdz dibuā, jo iepriekš jau nobizoti gandrīz 18 km, ieskaitot laukuma sākuma meklējumus…

Neliela atpūta siltajos mašīnas beņķos un atkal bizošana, šoreiz pa sasalušām kakām un slīdēt gribošām laipām. Bet pirms tam pāris reizes ar mašīnu neveiksmīgi mēģinām iespraukties kaut kur uz Randu pļavām ar skatu torni, kur mums punkts atzīmēts. Iespraukties neizdodas, jo visur mājas priekšā, tāpēc jāstāj vien malā pie takas sākuma un jāiet kājām. Taka piesalusi, ar kraukšķīgu garoziņu, bet vietām apakšā pamīksts. Koka laipas gan izcili mānīgas - kamēr lēni iet, tikmēr zoles piesalst, bet pie ātrāka soļa kājas stiepjas špagatā. Pie aploka apstājamies, jo cauri vārtiem neizdodas tikt - ir skaidrs kā dabūt vaļā to slēdzeni, taču izkustināt no vietas mehānismu neizdodas - piesalis… Mēģinām gan šā, gan tā, bet nekā. Labi, ies tam sūda aplokam apkārt. Nobrienam krietnu gabalu līdz pamanām, ka taka un laipas iet aplokā pa iekšu. Meh, kārtējais feils! Ejam atpakaļ, laužam, spārdām, dauzām to sūda bleķi līdz vārti vaļā. C’mon! 5 minūšu kvests, lai vārtus dabūtu vaļā? Mums par lielu laimi govju plāceņi ir pilnībā sasaluši un mūsu apavus līdz ar deguniem neapdraud. Bradājot pa laipu, apskatām katru aizdomīgu vietu, kur var kaut ko pieskrūvēt, ļoti uzmanīgi apskatām transparentu stendus līdz nonākam līdz tornim. Uz sāniem iet vēl kādi vārtiņi, no kuriem izlien divi strādnieki neona dzeltenā un sarkanā ietērpā un aiziet līdz savam Q7 auģikam. Interesants auto strādniekiem! Kaut gan nē - tie kostīmi toč’ nebija strādnieku! Vēl viena rubaku komanda? Hmm, interesanti… Pie torņa neatrodam vajadzīgo “Neguli atkritumos!” saukli, bet tornī tomēr uzkāpjam - sen nav bijis punkts tornī. Nea, un nebūs arī… Pārlūkojam apkārtējo teritoriju no torņa smailes - izskatās, ka punkts būs tur aiz vārtiņiem dziļi niedrēs - tur izskatās, ka ir vajadzīgais info dēlis.

Tālumā takas sākumā parādās bariņš ar maziem cilvēciņiem, kas tikko iznākuši no mežiņa un tagad šļūkā pa laipām. Tie laikam Brīvdienu komandas rubaki, kas, visticamāk, arī mūs ir pamanījuši torņa augšā. Pēkšņi sirdīs iedegās nevaldāma greizsirdība - nelaidīs taču viņus pie punkta kopā ar mums! Un nenorādīs arī - lai iet uz torni! A ja nu viņiem šis ir pēdējais punkts pirms Lādes? Lai pamokās bikiņ! Pa galvu, pa kaklu no torņa lejā, ārā pa vārtiņiem niedrēs uz ļodzīgā pontonu tiltiņa, kas no steidzīgajiem lēcieniem grīļojas uz visām pusēm tā, ka viens no rubakiem gandrīz tiek iesviests niedrēs. Info stends riktīgais! Skaitlis IR! Fiksi foto fiksācija - miglu bilde! Delete, dublis nr. 2. Atkal miglu bilde! Da’, yopt, ko tas telefons bremzē?! Bilde trešā ir ok - redzēt var, un labs! Pa galvu, pa kaklu ārā no niedrēm pāri ļodzīgajam pontonu fakapam, ar plecu gandrīz tiek izgāzti vārtiņi, kurus knapi paspējam noķert, pirms tie mētājas jau zemē, ietriecam atpakaļ slēdzenē un steidzīgi joņojam uz taku. Jēee, paspējām! Konkurējošās komandas rubaki vēl nav parādījušies aiz līkuma, paskrienam mazliet uz priekšu un garlaikotiem ģīmjiem sākam virzīties izejas virzienā. Uz laipas izmaināmies, smaidot atbildam uz jautājumu, ka vieta ir īstā, neprecizējot, kura konkrēti, un ātri pazūdam aiz līkuma. Pie mežiņa atskatāmies uz torni - yes, tur kāds rosās pa augšu! Izdevās! (Vismaz tā domājam) Un nozūdam krūmos.

Paliek divi nezināmie punkti Ainažos, kurus neesam meklējuši. Galdiņš diviem pēc nelielas Ainažu izpētes izskatās Vecā piestātnes bāka, jo tur kāds asprātis ķebli augšā pieskrūvējis. Kā variants derēs. Jau gandrīz tumsā pienākam pie bākas torņa - izskatās, ka šī vieta ļoti atbilst mīklas bildei. Sākumā nopētām pašu apakšu un tuvējos krūmus - plāksnītes nav. Skats augšup - tiešām būs augšā jārāpjas? Baigi negribās un vienlaikus arī ziņkāre - kā tur augšā izskatās. Labi, uzrāpsies - nav jau augstu. Viens no rubakiem sprauž lukturi pierē un pa aprūsējušajiem pakāpieniem sāk rāpties augšup. Slapjā laikā gan te būs netīri! Dažus pakāpienus no augšas degungalā parādās savilcēs iestiprinātais luktura izgaismotais cipars. Pakaļas! Būs taču komandas, kas ne pagalam negribēs līst augšā. Bet tā ir šo komandu problēma… No augšas līdz ar beņķīti viss izskatās inčīgi, bet ļoti tumši - nav tie Ainaži tik labi izgaismoti kā cerēts.

Paliek pēdējā mīkla - Noasa zemūdene. Ainažos tiek sazīmēti trīs alko veikali un pēc hintā minētās % zīmes nospriests, ka vispiemērotākais varētu būt SuperAlko - gan dēļ uzcenojuma neesamības, gan % zīmes logucī. Bet vispirms piestājam pie AlkoOutlet - ne tādēļ, ka kaut kas būtu no mīklas, bet gan tādēļ, ka smuka eglīte svētku noskaņās. Nu, un pie reizes, jāaizlien aiz veikala - a ja nu te tomēr punkts. Autobusu šoferi ar interesi noskatās, kur mēs ložņājam, bet neko nesaka. Labi, te nav - braucam uz lielo veikalu, kur vieta pārkingam pa pilnam - tur tās fūres var īzī nofočēt. Piebraucam, noparkojamies pret loguci - jā, šī būs īstā vieta. Bet pirms meklējam skaitli, kā normāli cilvēki ieejam veikalā un ar katrā rokā pa pudelei nākam ārā. Aiz kasēm pie ieejas pudeles gandrīz no rokām izšļūk ārā, jo uz sienas uzrakstīts mīklas hints trīs valodās: “Labāk 7 dienas bez ēšanas nekā bez dzeršanas”. Yopt, šī ir īstā vieta! Ar pudelēm padusē sākam snaikstīties uz visām pusēm, taustīt sienu, pētīt ratiņus… Var manīt, ka veikala darbinieki ir vienlīdz izbrīnīti un sadusmoti par mūsu rīcību. Pag, stopē! Kā vienos naktī šeit var kaut ko meklēt?! Nu, vai trijos naktī? Sešos no rīta? Loši! Veikalā iekšā taču nekā nav! Paņemam pudeles katru savā rokā un ļoti cienīgi pametam veikalu. Un turpat pie durvīm pudeles atkal padusē un sākam ņemties ap veikala baneriem, jo pēkšņi ir ideja, ka % O burtā ir norāde, kur meklēt skaitli. Nu, tādu caurspīdīgu uzlīmīti… Ja internetā parādās dīvaini video no Ainažu SuperAlko ieejas durvīm, kur divi duraki ar pudelēm rokā it kā tausta un laiza stiklus, ziniet - tie esam mēs! Protams, ka uz stikliem nekā nav. Kad sākotnējā ekspresija beidzas, pavisam cienīgi dodamies uz mašīnu nolikt pudeles.

Labi, kļūdījāmies, bet veikals ir liels - jāiet vien apkārt un pie kāda no SuperAlko uzrakstiem gan jau atradīsim meklēto, tikai citā vietā. Sānos no uzrakstiem galīgi nekā nav, bet, ja arī ir, tad ne pārāk uzrunājoši. Veikala aizmugurē pie piegādes zonas durvīm pamanām produkcijas stumjamos ratiņus un ar tekstu: “Neviens duraks taču nemeklēs skaitli uz veikala ratiņiem!”, viens otru grūstot, metamies pētīt ratiņus. Nojumē pīpējošā dāma, kuru mēs pirmīt nepamanījām, pēkšņi ir satraukuma pilna: “Eu, ko jūs šeit pazaudējāt?!” “Da’ neko… Vienkārši trubas deg…” atbildam un pazūdam ap stūri pirms esam atslānīti ar sūdainu mietu vai vēl ļaunāk - iegrabējuši policijas iecirknī. Arī veikala otrā pusē nekā nav, pat loguču nav. Stāvvietā domīgi pētām ceļazīmes - varbūt te kaut kas ir pielipināts? Diemžēl nav. Aizvelkamies atkal līdz ieejai un ilgi un domīgi veramies uz %, uz O burtiem, ik pa brīdim no alko ratu straumes, kas nāk ārā no veikala, ar Parton, Ekskjūzmī, Sorrī, Atvainojiet tiekam pagrūsti malā, bet cipara kā nav tā nav. Apstaigājam, izspīdinām, iztaustām blakus ieejai esošo burgeru būdiņu - nav. Labi, ies apskatīt nojumes, laternu stabus, norobežojumus. Pie tuvākās laternas nekā nav, nojume samīcīta, bet bez cipara pazīmēm, dzeltenie stabiņi… Ka’ tavu māti!!! Mutes pieskrien pilnas siekalām. Nu tāds logucis, ka pat acīm ciet var ieraudzīt!

Aizejam uz mašīnu, sareizinām ciparus un tiekam pie Lādes mīklas. “3 salas, uz vienas no salām 3 salas.” Bez poņas, bet varētu būt Salacgrīva ar 3 enkuriem ģerbonī. Bet vispirms - paēst. Tur arī šķetinās to Lādes mīklu. Ēšanas vietas meklējumi gandrīz iedzen izmisumā - izrādās, ka Ainaži ir ļoti knapa ar tādām iestādēm. Vienīgā, kas ir vaļā, ir Hesītis Nestē. Nē, tikai ne burgerus! Visas pārējās atrastās ēstuves ir aiz robežas Igaunijā. Būs jābrauc atpakaļ un Salacgrīvā jāmeklē. Par laimi aiz Ainažiem atrodas kāda viesnīca, kurā ir cienījams restorāns ar brīnišķīgu virtuvi. Kamēr pusstundu gaidām ņammas, kožam cauri tās trejas salas. Nu, ļoti velk uz Salacgrīvu, bet nekādi nevar neko īsti piemērotu atrast. Trīs lielās salas varētu būt Ainažu, Salacgrīvas un Liepupes novadi, sala ar trīs salām varētu būt Salacgrīvas ģerbonis ar 3 enkuriem. Bet ko piespēlēt 3 enkuriem, tā arī neatrodam. 3 ostas? Salacgrīvas, Kuivižu un Ainažu? Bet Ainažos jau sen kā nav ostas. Pētām atkal Salacgrīvu, tās ostu, Kuivižus, bet nekā. Bezideja. Atveram hintu. Tuvāk piebraukt vairs nav iespējams… Laikam jau tās ostas būs. Kuiviži atkrīt, jo pie ostas punkts jau bija. Ainažos? Vecie ostas spīķeri? Nea, drūmākās drupas. Atkal Salacgrīva… Kas ar tiem sētnieka darbiņiem domāts? Lapu grābšana? Ielas slaucīšana? Sniega šķūrēšana? Mēģinām visādi Salacgrīvā atrast, kas sapasētu ar šo, bet… Līdz ar saldo ir pagājusi pusotra stunda - laiks pabeidzies, idejas arī. Kartē tiek atrasts Mailīšciems, kas ir galīgi prom no E67, bet pamatīgi uzjautrina. Vienīgi Lādes mīklu neatrisina. Nu, ko - jāprasa atkal pendele #Centrālei. Atpakaļ atlido mūsu sūtītā bilde ar nakļenēm nolīmētajām ceļazīmēm: “Te. 3 salas”. Sākumā acis izsprāgst no orbītām - koa? Kā? Mēs atkal esam ganījušies gar Lādi? Pat prātā neienāca tās trīs autostāvvietas izskatīt. Tāpat kā Ainažus, mīklas minot…

Lecam iekšā mašīnā un braucam uz mūsu bildes vietu - pirmo pārkingu. Esam pārguruši, pamatīgi pārguruši. Pēc siltā un mājīgā restorāna aukstais vējš un tumsa galīgi neiepriecina. Kas ir Lāde? Kur ir Lāde? Pirmajā pārkingā upīte sadala liedagu vairākās “salās”. Te būtu tas salu fakaps? Kamēr viens rubaks centīgi rāpo uz salām, otrs migrē pa kāpām… Da’, nē - yopt! Kādas kāpas, kāds liedags?! Krūmos Lāde ir! Tur ir pamatīgi piedirsts, pa gaisu lido balti papīrīši (labi, ka sūdi ir sasaluši) - tur sētnieka darbiņi! Gandrīz stundu mīcām visus piekrastes krūmus - gan tos, kur ir dirsts, gan tos, kuriem paveicies - Lādes nav… Laikam nepareizais pārkings. Placī vēl pēdējais izrāviens līdz zaļajām miskastēm, iebāžam galvas tajās un mēģinām Lādi tur atrast - tikko piebraukušie igauņi ar lielu interesi uz mums noskatās, cik mēs laimīgi atgriežamies pie mašīnas. Piemiedzam šiem ar aci, lecam mašīnā un uz pēdējo pārkingu prom - viņi jau nesaprata mūsu laimes iemeslu, jo Lāde nebija miskastē. Tātad - mums nebija tur jālien iekšā… Pa ceļam otrs rubaks protestē, jo otrais pārkings ir vistuvāk jūrai. Nē, jābrauc uz tālāko, jo no tā pa dienu mēs sūtījām mesidžu #Centrālei. Tiek nopētītas uzlīmes, misenes, mežs, liedags - izbradāts kāds kvadrātkilometrs teritorijas, bet Lādes nav. Pie velna - KAS ir Lāde? KUR, pie velna, viņa ir? Galīgi sapīkuši un dusmīgi kāpjam iekšā mašīnā un braucam uz vidējo pārkingu - ja arī tur nebūs, nāksies to #Centrāli lamāt no panckām ārā par tik nejēdzīgu Lādes mīklu… Un mūsu ciešanām… Un izmisumu… Kājas sāp nežēlīgi - nobizoti jau 27 km, bet galu vēl neredz. Pie tam arī Brīvdienu komanda ir tikusi pie Lādes mīklas - galīga pakaļa…

Iebraucam vidējā pārkingā, noparkojamies, izkāpjam… Ieslēdzam lukturīšus, bezcerīgi pārlaižam staru kūļus pāri krūmiem… Tuvumā šalc jūra, vējš ir pieņēmies spēkā un caur tumsu var saredzēt viļņu nestās baltās putu galotnes. Pagriežamies atpakaļ - divas zaļas standarta miskastes… un bebis-misene!!! Sētnieka darbiņi! Jā, IR! Neticībā piesoļojam klāt - tas “bebis” baigi jaunais, riktīgs “svežoks”, gandrīz no veikala. Palūram apkārt - it kā Montblanc loguča nav. Bet jābūt taču! Priekšā tāda kā skrūvējama uzparikte, bet vītnes gals izskatās tāds kā bišķi aizdauzīts, lai grūtāk vaļā dabūt. Jāpamēģina vaļā dabūt - šis taču ir pats labākais variants Lādei! Ar entuziasmu un centību viens no rubakiem mēģina atskrūvēt uzparikti - nepadodas… Mēģina gan šā, gan tā - vaļā nenāk. Nu, bet jābūt taču Lādei - izmisums tāds, ka raudāt gribās! Kādas desmit minūtes nabags cīnās ap slēdzeni, kas nepagalam nepadodas. Stāvvietā iebrauc igauņi no iepriekšējās stāvvietas, paskatās, ka tie divi duraki atkal ņemas ap miseni, šoreiz mazo, pagrozās un aizbrauc. Bet Lādi vaļā dabūt nevar. Varbūt tā tomēr nav Lāde? Izmisīgs sauciens pēc palīdzības #Centrālei, kas apstiprina, ka tā tomēr ir Lāde. Bet vaļā tā skrūve nenāk - nevar saprast vai iepriekšējā komanda to uz pilnu ruču aizskrūvējusi, skrūve piesalusi vai abas neražas kopā. Kamēr #Centrāle piedāvā risinājumu variantus vienu par otru interesantākus, rubaks ar jēlajiem pirkstiem pēkšņi atceras, ka mašīnas cimdu nodalījumā ir multi-tool flaķenes. Tik ātri un tik tālu laikam šams nekad nav lēcis, taču otrs rubaks vēl nav paspējis kārtīgi noblisināties kā pirmais jau ar flaķenēm salauž skrūves ledu un atgriež slēdzamo vaļā. Lāpstiņa ar firmas logo, spainītis - skaidrs, jārok lāde no mitrajām smiltīm ārā. Maziņš kvestiņš dabūt izrakto Lādi vaļā un mocības ir galā. Nepaveiksies tiem, kas lielos mīnusos ies pēc Lādes - tiem bez slēdzamā atvēršanas būs jāizkaļ vēl arī Lāde no smiltīm…

Sakām milzīgu paldies par kompakto, bet interesanto laukumu, par atbalstu #Centrālei & Co. Šis bija mums izaicinošs, bet piedzīvojumiem bagāts pasākums. Jo lielāki mēs duraki, jo labāks laukums.

Jaunrubaka piezīmes.

Trešā ruba.

Divi no komandas devušies uz siltām zemēm sildīties, tapēc pārējie 4 var salīt un mīklas minēt. Laika mums dafiga. Pētot kartes un bildes pilnīgi droši esam par Gaisa dārzu, Saullēkta stieni (kapēc ne rieta?), Noasa zemūdeni un Festivālētājiem. Atmiņu par festivālu nav, tik cik bērnus aizvedām un izlaidām pie telšu pilsētiņas. Aptuveni nojaušam Netīrās dejas, Maisiņš vajag un Galdiņš diviem. Dažiem atvērām hintus, lai apstiprinātu savas domas.
Dzīvē visu pārbaudīt sākam 22.12. plkst. 9.35 pie šmigas veikala Ainažos. Plāniņš sākt ar tālo galu un virzīties uz Rīgas pusi. Ja 30 km laukums, tad Lādei jābūt aptuveni pie Vāczemju klintīm. Lāņu pludmales cipars mums jau ir, jo divi no komandas bija pirmsekspedīcijas pastaigā un garāmejot piefiksēja ciparu. Pie veikala aplīmētie stabiņi piesaista uzmanību, un pie otrā cipars ir. Tālāk uz veco bāku. Rokā ir. 15 minūtēs divi punkti, labi iet!
Tālāk uz Kaku taku. Tur kāds aizvācis laipu, lai nevar tikt uz pontoniem. Mēs tomēr tikām un laipu atjaunojām. Ne mūsu metode samazināt konkurenci. Tālāk uz Kuivižu molu un Klūgu labirintu. Bijām sabijušies no labirinta un lēni virzoties meklējām BK logo izpītu no klūgām. Viss izrādījās vienkāršāk. Zvejnieku parku atstājām kā grūtāko. Un tā arī bija. Atvērām hintu un viena cipara dzīvesvietu tik un tā nācās prasīt Abi231ā. Parks bija pilns ar jauniem cilvēkiem- ciparu meklētājiem. Slavējami, nav tas sliktākais laika pavadīšanas veids.
14.10 esam tikuši līdz Lādei ! 4, 5 stundas ir mūsu rekords. Salacgrīvas "Abinitio"picojot un izlaižoties slinkumā minam Lādi. Baigi negribās pa lieko nekur vairs braukt, tāpēc nolemjam savas idejas pārbaudīt. Pirmā doma - Salacgrīva, Mazsalaca un Vecsalaca. Pie pēdējās pat ir 3 salas ar laipām. Precizējam pie Abi231ā, nav pareizi, atveram hintu. Parādās doma par 3 garāžu korpusiem pie attīrīšanas iekārtām un 3 nēģu tačiem. Arī to mums noraida. Un tad nu dzimst doma par 3 stāvvietām pie Vitrupes. Ar akcentu uz vidējo, jo tā vistuvāk jūrai. Google ielas skats pat atrāda visas 3 saliņas! Pārbaudam vēl ideju pie Abi231ā. Mūs paslavē. Braucot vēl savā starpā pārrunājam, ka sētniekiem ir tādas smilšu kastes, tapēc iebraucot stāvlaukumā, momentā skaidrs kur Lāde. Ekshumējām kasti. Mazs kvests ar tās atvēršanu un atkal apglabājam.
Paldies par spēli, Lāde atkal lieliska. Baigi forši bija vienreiz izspēlēt bez izmisuma...
P.S. komandas biedrs aizrādīja, ka ekshumācija rakšanas laikā pārtapa par ekskastāciju. Mirklī kad sapratām, ka kastē nav cilvēks. Atvainojos par maldināšanu.

Šis bija tāds kā atslodzes brauciens, jo re – lādes lokācija bija skaidra jau pirmajā vietā, kur izkāpām no mašīnas. Izdomājām, ka lielākā miskaste būs pārkingā pie Vitrupes, kur arī radars, kas minēts laukuma aprakstā, gan jau te jābūt maisiņam. Priekšā jau pāris komandas, kas enerģiski pārmeklējot stāvlaukumu, atvēra arī smilšukasti…

Tas gan nemazināja izmisumu pāris punktos. Jo maisiņš tātad jāmeklē citur – Randu pļavās. Un tas nozīmē, ka tur nav gaisa dārzu. Vēl izmisums pielavījās, meklējot foodcorta punktu, jo, acīmredzot, esam seni festivālētāji, jo senos laikos ēšana tika organizēta citā asfaltētā laukumā.

Un vēl – spēlei izvēlētajā dienā visi saņēmām šūnu apraides brīdinājumu par vētru, un netīrās dejas jau pārvērtās pārāk bīstamajās dejās, tā kā tur ciparu nācās izprasīt centrālei.

https://youtu.be/WdoOU4wFz68?si=rw8eBzL1w1qU13Mj

Uz Maģistrāli un atpakaļ - LemuruAtmodas piedzīvojumi asfalta taisnē nav nedz fast, nedz furious, bet toties ar 7niekam pienākošos ciešanu devu 😅
Viss sākas jau FTF naktī - pusei komandas ir brīvāks laiks un top atbalstīti MB rubaki, kuri izaicinājumu laukumam šoreiz metuši tikai divatā. Attiecīgi, daļa no tīma pie skaidrības ar mīklām tiek jau 12 h laikā pēc to publicēšanas, atlikušie "pievelkas" mazliet vēlāk, zinātāju vairāk vai mazāk atbalstīti. Par mīklām runājot, cietākais rieksts izrādās Noasa Zemūdene, savukārt Lādes mīkla (kas, dēļ atbalsta MB rubakiem FTF naktī ir kļuvusi zināma LemuruAtmodai vēl pirms došanās laukumā 🤷‍♀️), atminas zibenīgi, jo gan MB tīms laukumā tās stāvvietas pamatīgi pētījis, gan Lemurtīma Atmodiešu daļa vēl pirms dažām dienām vienā no tām organizējuši savu pasākumu, apsekojot visas trīs.
Tad nu 28/12 LemuruAtmoda 5 rubaku sastāvā ripinās uz to pusi, kur cilvēki savu laiku mēdz ietaupīt uz vārdu galotņu rēķina. Pasākumam nejauši izvēlēta maksimāli vējainākā diena, bet nu jau par vēlu kaut ko mainīt 😅
Pirmais - Saullēkta Stienis. Sīkais Lemurs pat atradis internetā proofpic'u, tomēr, nonākot pie jūras, komanda uzgriež muguru šīs dienas supervējam, kā rezultātā veic liekus pāris km vērtu apli. Bet beigās jau pat nav žēl, jo nevienam nav pretim pabaudīt dabas varenību 🌊☀️ Īstajā virzienā paejoties, stienis ir hit&run.
Gaisa Dārzu labirints pārsteidz ar piezemētu dubli, bet, kā par brīnumu, ciparu izdodas atrast sausām kājām un pieņemamā termiņā.
Festivālētāji gan "apēd" krietnas divas stundas komandas laika, kurās tiek nostaigāti kādi 5 km. Lai gan leģenda šķiet sazīmēta pareizi un lokācijas noteiktas korekti (un divi cipari arī gana veiksmīgi atrodas), atlikušie divi turas kā zojas. Jāatzīmē, ka gan šeit, gan pirms, gan pēc laukumā notiek īsts rubaku festivāls un dažādu komandu ceļi krustojas vairākkārt. Tā arī trešais skaitlis tiek iegūts kopā ar komandu, kam vaļā hinti. Ceturtajam hintu nu skatās arī LemuruAtmoda, zaudēt vairs nav ko. Ar visu to krietnā pulciņā katrs koks fūdkorta (cik ironiski 😅) pareizajā pusē tiek "aplaizīts" vēl minūtes 15. Jā, FTF naktī ar lukturiem šis punkts noteikti būtu bijis minūtes jautājums - bet nu, kaut kādai taisnībai un līdzsvaram jau arī jābūt, ciešanas jāizbauda arī tiem, kas uz FTF nesaņemas 😂
Laiks doties uz Kuivižu molu. Ir zināmas bažas, ka stiprā vēja dēļ objekts varētu nebūt pieejams, taču uz vietas situācija neizskatās bezcerīga un dejas, kas šodien netīrākas par poļu prezidentam RIX padoto limuzīnu, var sākties! 🕺💃 Sīkais Lemurs paliek pusceļā, pieķēries lielākam akmenim, un filmē procesu, Pilots tiek tālāk, bet līdz pašam galam aizdejo vien divi bezbailīgākie tīma rubaki - Atmodieši. Jo, ak vai - kādi 15 m mola zemākajā daļā klāti ar dzīvu ledu un pieveicami tikai izmantojot kapoeiras elementus. Krastā visi atgriežas iesvīduši kā pēc pamatīgas ballītes. Bet, par laimi, kājas nav aizlocījušās kkādos īpaši sāpīgos leņķos. Un šļakatiņas it patiešām skaistas! 🌊😍🌊
Maisiņš Vaig lokācijā Randu pļavu sūrie vēji mobilo ganāmpulku mājup aizpūtuši, šķiet, pasen - baigi uz svaigām pļekām nav jāiespringst. Arī vieta sadomāta pareizi un cipars krīt ātri. Tomēr tīms nespēj atteikt sev prieku uzkāpt tornī, kuru kā par brīnumu tobrīd apmeklē arī pulciņš random pizdjuku, kas nav ne rubaki, ne kečeri. Atraduši gan dieniņu piknikam, brrrr 🥶😅
Nākamā ir Noasa Zemūdene. Alkobode vēl vaļā un komanda apvieno cipara meklējumus ar iepirkšanās elementiem, pamīšus mainoties, lai nodrošinātu abu procesu nepārtrauktību. Cipars uziets mazliet ātrāk kā pēdējais komandas biedrs ieķēris savu sildošās dziras devu 🤭
Tad nu Galdiņš Diviem kā pēdējais vēl palutina ar vieglu atradumu un mazliet izjūtām no vecā labā septītnieka, kad objekti bija izaicinošāki un bakstīšanās mazāka 😉
Tiek nolemts lauzt tradīciju un paņemt Lādi pirms ieturēšanās. Galu galā, mīkla jau atrisināta un iestāde, kur varot dabūt labum labo bukstiņputru, atrodas pa Maģistrāli atpakaļāk Lādei.
Iebraucot stāvvietā un neredzot tur iecerēto kemperi, tīms biš apjūk, jo nu, prātā jau sazīmēta tāda omulīga patusēšana Lādē 😂 Tomēr šoferis paspēj sagrupēties un piegriezt auto priekšā aizdomīgai kastei, kurai tur īsti nevajadzētu būt. Rubaki izbirst no auto kā zirņi no pāksts, bet uzreiz ir tāds - hmhmhm 🤔 Kaste aizdarīta visai pamatīgi, arī BK logo nekur nemana. Ok, daļa komandas dodas uz "salām" inspicēt priedes, vai nebūs kāda norāde, vai atslēga, vai kas. Nav gan, tādēļ tiek sameklēti multitūļi un ātri vien kaste ir vaļā... un no smiltīm nodevīgi rēgojas ammobox'a stūris (tas vēlāk tiks aprakts kā pienākas)! Juhū, IR!!! 🥳 Laiks jautrībai un ierastajiem rituāliem, kurus var izveikt pēc sirds patikas, pateicoties stratēģiski perfekti noparkotajam auto.
Kopumā lieliska ruba! 🤍🖤🤍
P.S. Sidrabiņu bukstiņputra gan nebij vairāk kā 6,5/10, toties asinsdesas - visi 10/10 👌

Nāc, Laimiņa, sētiņā,
Vecā gada vakarā,
Ielej glāzē pipariņu,
Katru rītu vakariņu.

Laimīgu visiem Jauno gadu!

Īsumā: pēc trijiem #7niekiem pieredzējušā kompānijā 1x patstāvīgi rubas poligonā; sagatavošanās laikus mājās pie ekrāniem, atverot hintus un pētot, meklējot visu iespējamo par un ap; šķita, ka 6 no 7 diezgan pārliecinoši lokalizēti, kas in situ tā tomēr nebija; gada pēdējās dienas un nākamā gada pirmās dienas kustības saturs. Kopumā - kolosāli! Izdevās! Paldies #Centrālei un BK vispār par ko šādu! Ka var tik labi un aktīvi pavadīt brīvo laiku, ik reiz atklājot rubakiem gan iepriekšnezināmas vietas Latvijā, gan trenējot galvas mežģa līmeņus, gan ikreiz pārsteidzot asprātībā ar lādi!

Bet plašāk un detalizētāk bija tā: Kaut šoreiz #7nieks ieplānots kā gadumijas pasākums, starpsvētkos vedot mantiniekus mērcēties kaimiņzemes spa, pa ceļam piestājam robežpārejas punktā - pamestajā alko veikalā. Objekts - atbilstošs gan aprakstam, gan tā arhitektūra ļoti labi atgādina zemūdeni, protams, aizdomīgi mulsinoši, ka tik tuvu valsts robežai un ka privātīpāšums, lai gan neviena info brīdinajuma zīme nav tur redzama un no otras puses ieeja zemūdenē ērta un samērā bezbailīga. Nepilnu stundu pavadām, meklējot punktu, izcilājot cenu zīmes, reklāmas plakātus, izložnājot tualetes utt. Nav! Gan jau ir, bet neredzam, tā nopriežam un laižam tālāk uz igauņu zemi, gan Vecgada dienā būs asāks acu spožums dubultā.
Īstajā, norunātājā spēles dienā izbraucam stundu vēlāk, kā bija plānots, bet lielākā kompānijā. Pirmais objekts - it kā Svētciema muiža, jo tā šobrīd pārdošanā un ir pat zināms, cik maksā būt par muižkungu. Rubaku kompānijā diezgan vienprātīga doma, ka punkts būs kādā muižas parka sirsniņmājiņā un, ja ne tur, tad tālāk, aiz radara, tajā ozolu aplī, kurai allaž braucam garām, redzama tualete. Pa ceļam uz Svētciemu ieraugām norādi uz Lāņu muižu, kas vispār arī ir pārdošanā. Metam pa veco šoseju iekšā, muiža drīz klāt, mežiņā starp to un jūru ir pat tuaete, kurai pārgāzies koks pāri. Pārņem patīkama prieka sajūta - tik aši un pēkšņi, un pirmais cipars ceļā uz lādes kodu būs kabatā. Izložņājam no sākuma tualeti, tad muižas ēku pakšus - nekā. Eh, nu labi - turēsimies pie plāna, laižam uz to Svētciema muižu, tur noteikti būs. Tomēr nav. Arī ozolu apļa tualetes durvīs, kas izgāzušās, sirsniņas nav. Tiek pieņemts lēmums traucēt Centrāli un noprasīt, cik aplami domājam, atklājot, ka konkrētā areālā visas iespējamās publiskās sirsniņmājiņas apsekotas. Sarakste ar Centrāli pa ceļam uz Gaisa dārziem liek saprast, ka esam bijuši īstajā vietā, Lāņu muižā un tuvu stienim, ko tad nolemjam apsekot mājupceļā.
Gaisa dārzi tiek izstaigāti pārsteidzoši ātri, zīmīte ar cipariem teju pati uzskrien virsū.
Tālāk pa ceļam - Festivālija. Tā kā pāris reizes būts starp visādām princesēm un dzērājiem, lokācija punktiem aptuveni skaidra, visus četrus ciparus uz mazajām plāksnītēm salīdzinoši ātri atrodam, kaut ntās priedes 2 m augstumā Zvejnieku parkā saņem mūsu pastiprinātu uzmanību.
Tālāk jau sāk gribēties pusdienas, tāpēc "Galdiņš diviem" ir ļoti laba izvēle nākamajam objektam. To atrodam ātri, teju visi plebeji uz maiņām uzkāpj augšā, iedomājoties, cik te kolosāli būtu baudīt proviantu ar kraušķīgo jaunzēlandieti, ja vien varētu to visu kaut cik ērti uzstiept un pēc tam arī kaut kā droši pašiem lejā tikt. Nu to citreiz, kad būs siltāks. Šoreiz ieturamies pie uzklāta galdiņa auto bagāžniekā, arī labi un garšīgi.
Tālāk ceļš ved uz Netīrajām dejām. Mūsuprāt. Tobrīd. Labi, ka vecās piestātnes vietā pie jūras ir ass vējš un nolemjam uz objektu braukt, nevis iet kājām, jo tālumā redzamais Ainažu mols neliekas, ka baigi tālu būtu. Molu nostaigājam turp atpakaļ, bišķi uzdejot sanāk, bet nu ne jau tik bīstami, kā aprakstā minēts un kā cita rubaku komanda mūs laikus ir brīdinājusi. Izmisumā, nosaluši mola galā zvanām viņiem - jā, neticami, bet fakts: šī nav īstā vieta, lai meklējot poligonā vietu ar diviem moliem. Skaidrs - Kuiviži un kapteiņu osta ir tā svarīgo cilvēku stāvvieta, kur atstāt tačku. Eh, nu labi, neko darīt, vismaz izdejojāmies, nosalām, kļūdījāmies, pazaudējot vairāk kā stundu no tā jau īsās dienas. Lai nebūtu jābrauc atpakaļ no Kuivižiem uz Ainažiem, laižam uz robežu. Tur nelāgā kārtā robežsargu patruļa ceļa otrajā pusē, taču laime, ka vēro LV iebraucošos, un labi, ka ne piebraucošos. Tā kā šeit jūtamies teju kā mājās, izklaidus nu jau lielākā barā dodamies iekšā meklēt ciparu. Pusstunda - nekā, sāk jau satumst, bet vēl puse tikai no lādes koda cipariem dabūta. Sāk jau uzmākties izmisums, seko ziņa Centrālei, kas atraksta no sākuma - uff, tad piekrīt mums, ka objekts superlabs Noasa zemūdenei, bet tomēr jādodas uz strādājošiem alko veikaliem turpat netālu. Nobrīnāmies, ka tik publiski objekti līdz šim nav bijuši BK stilam raksturīgi, tomēr, ja pati Centrāle tā saka, tad jātic. Un tiešām - šo punktu paņemam, neizkāpjot no auto, gandrīz uzbraucot virsū. Nu, forši! Tagad atkal jāpievēršas Netīrajām dejām, baigā luste nav - it kā saulriets smuks, bet sals pieņemas spēkā un kož kaulos, un atkal jāiet uz kaut kādu molu, kas pie tam zemākajā vietā ir tā apledojis, ka tiek pierunāts tikai viens rubaks - drošsirdis, kurš visu vārdā dodas līdz mola galam pēc cipara bildes. Fū, viss veiksmīgi un labi beidzas.
Kārta "Maisiņš vaig", ko pēc hinta atvēršanas uzreiz lokalizējām Randu pļavās, kur ganāmpulks tik tiešām nekad nav redzēts un stāvvieta, vismaz 2025. gada vasarā, bija dikti piesārņota. Pa Randu pļavām dodamies jau mēness gaismā - ir paauksti, bet arī skaisti. Ar lukturīšiem tiek apgaismots katrs stends, iluminēts tornis - nekā! Tomēr pludmalē jaunais stends vilšanos nesagādā, cipariņš rokā, un staigājam atpakaļ.
Palicis vēl viens objekts, ko pa ceļam uz svētku galda klāšanu un likvidēšanu tomēr lemjam apsekot un neatstāt Jaunajam gadam - Lāņu muiža arī naktī ir iespaidīga. Ejam gar mums labi pazīstamo tualeti uz pludmali. Kurā pusē lai meklē to stieni?! Viena daļa kompānijas dodas pa labi, otra - pa keisi, līdz atskan - Ir! Atradu! Top kopbilde tumsā ar stieni, tiesa, bez lielas saprašanas, kāpēc tas tieši tā nosaukts, kas tas vispār par aprakstu tapis, kāpēc saullēkta, ne saulrieta u.c. Bet gandarī, ka tomēr visi 7 objekti atrasti, cipari lādes kodam dabūti un pat apļveida kompozīcija Vecgada dienas maršrutā nejauši sanākusi!
Pavadot Veco gadu un sagaidot Jauno, ik pa laikam cilājam lādes mīklu - tā ir tik lakoniska un vienlaikus smuki skanoša! Diezgan ātri rubakiem top skaidrs, ka 3 salas ir vietvārdos Salaca, Salacgrīva, Vecsalaca. Un 3 salas vienā no salām jeb Salacā būs vai nu upes salas pie Vecsalacas, vai varbūt tači, bet visdrīzāk jaunais tilts par Salacu, kam trīs balsti - salas. Apmierināti ar versijām svinam Jauno gadu tālāk, laižamies miegā agrā rītā, mostamies vēlu un nu jau citā gadā un dienā atkal laižam uz Salacgrīvu. Vispirms drošs paliek nedrošs - uz Annasmuižas tiltu, kas ir nomaļāks un kuram google map rāda arī 3 balstus. Aizbraucam, nekā, tomēr četri, jo Salaca ļoti pilna ar ūdeni. Uzmetam aci tačiem, ko vižņu spēks nes prom uz jūru, žēl paliek nēģu zvejnieku, kuru darba sezona beigusies par mēnesi ātrāk. Aizbraucam uz Vecsalacu - vieta kopumā lādei atbilstoša, potenciāla, bet nekur nemana kaut ko ar sētnieka darbiem saistītu. Nu labi - brauksim uz nesen atklāto tiltu Salacgrīvā, kaut pakausī visu laiku doma - vai tiešām lāde būs pašā pilsētas centrā.... Izkāpjot no auto, viens no rubakiem priecīgs mudina citus ievērtēt tilta stiltīgos apgaismojumus - tie izskatās kā grābekļi, tie taču sētnieka darbarīki! Cerību pilni dodamies zem tilta, uz tilta, uz tā abiem galiem, meklējot, kur varētu būt lāde. Ass, auksts vējš virs upes, tilta nogāzes stāvas, svaig slidenas, bet tavu laimi - tilta vienā galā pie padīvaina mākslas objekta ar airi novietota zaļā smilšu kaste "sētnieka darbiņiem". Ir! Būs! Simts punkti! Uzvaras prieka pilni veram kasti vaļā - bet tur tukši miskastes maisi un citas drazas. Sals un tuvojušamies krēsla kā apkārt, tā mūsu idejās, kur varētu būs 3 salas un lāde, liek atkal traucēt Centrāli, kas pieklājīgi norāda, ka vieta ir Vitrupē un ka spēlei vispār ir šosejas tematika. Un tas mums palīdz, jo uzreiz kļūst skaidrs, ka Virtupē ir 3 stāvlaukumi, kas varētu būt tās salas. Drošs paliek nedrošs apsekojam visas, līdz otrajā pēc kārtas ieraugām 3 salas uz salas un (!) kārtējo smilšu kasti, tik šoreiz mazāku un svaigāku. No sākuma kaste negrib vērties vaļā, viena rubaka nosalušos pirktus nomaina otra pacietība un izveicība, kaste atveras - pilna smilšu, ar bondzeli un lāpstiņu - izskatās tik autentiski, ka rubaki - kastes atmūķētāji aizver to ciet, jo tur tikai smiltis, nekādas lādes nav. Pienāk vēl viens rubaks un saka, ka varbūt lāde smiltīs ierakta?! Jā! Tik tiešām! Tāda laime un prieks!
Paldies #7niekam par šo pieredzi un gadumijas kolosālo pavadīšanu! Ceļajūtīs jau uz Sēliju!

Mūsu 5 spēle...

Gandrīz sanāca divi laukumi vienā mēnesī, bet svētku brīvdienas un citi tusiņi palīdz Maģistāles laukumu pārlikt uz janvāra sākumu.
15.12.atveram mīklas ar domu, ka līdz 3.01.būs pārliecība par visam 7 lai dotos ceļā kā plānots!

Šoreiz viss ir mazliet savādāk, jo laukumā plānojam doties divītī un diskusijā par mīklām iesaistās arī rubaks no citas komandas ar kuru strādāju vienā uzņēmumā!:)

Tā kā laukuma apraksts vairāk vai mazāk sasitīts ar Pozitivus par laukuma centru nosakām Salacgrīvu un arī pirmā mīkla veras diezgan raiti - tiek atrasta 2013, gada festivāla izvietojuma karte. Tā kā skaidri uzrakstīts par 4 punktiem, pēc apraksta tie tiek atzīmēti un pagiadām nolikti malā.

Noasa zemūdene - viens no rubakiem pārmeklē satelītā visu Piekrastes zonu no Svētciema līdz ainažiem meklējot laikumu fūrēm. Par atbilstošiem tiek atzīti tikai divi (alko veikala placis un robeža). Pāpētot tuvāk mīklas fotogrāfiju tiek izslēgta robeža, jo tās tuvumā nav vecie elektrības stabi, taču pie alko ir! Mīkļa tiek atzīmēta ar pārliecību 98% un nolikta malā. Vēlāk, kad otras komandas rubaks izsaka versiju par dzīvniekiem uz pudelēm ir pārliecība, ka vieta ir īstā.

Gaisa dārzi - kaut kā uzreiz šķiet, ka būs Randu pļavas, jo pārskatot satelītu nav redzama piemērota veģetācija. Atzīmējam, bet pārliecības nav.

Galdiņš diviem - pēc miklas bildes tiek konstatēta metāla konstrukcija, kura nav droša, vispirms priekšā nāk Ķurmraga bāka, taču google piedāvātajās bildēs nav saskatāma atbilstība, vel tiek apskatīti divi tilti ar līdzīgu konstrukciju mazliet iekšzemē, arī Ainažu piestātnes bāka. Visas versijas tiek azīmētas.

SAullēkta stienis - pēc foto izpētes ir skaidrs, ka kontrukcija ir koka, bet nav skaidrs mērogs. Redzams spārna fragments, bet nav iespējams noteikt ne objektu ne mērogu. Šis tiešām liek pasvīst un atgriezties vairākas dienas pēc kārtas. Īsi pirms svētkiem ar rubaku no tras komandas izlemjam vēl paceļot google plašumos un paceļot gar pludmali. Iepriekš jau piesasistījusi uzmanību Lāņu muiža, bet atmesta, jo nevienā mīklā nav nojausma par ēku, taču vieta paliek atmiņā. Pārskatot satelītā pludmales nejauši pavīd bilde ar spārnotu stabu. Tas tiek aplūkots no visām ousēm un prieks neviltots, ir 100%.

Netīrās dejas un Maisiņš vaig iet grūti, bet plinti krūmos nemetam. Skaidrs, ka šiem būs jāatver hinti. Sākam ar dejām - atverot hintu gandrīz uzreiz izkristalizējas Kapteiņa osta, jo citus svarīgus cilvēkus piekrastē sazīmēt nevaram, Pārliecība, ka tas ir Kuivižu mols nāk vēlāk, kad saprotam, ka apkārtnē īsti citas bīstamas vietas nav.

Jāatgriežas pie gaisa dārziem, jo īstā vieta nāk tikai pēc hinta atvēršanas, lai gūtu pārliecību kuras vispār nav. Jā, atverot hintu saprotu, ka ģerboni jau esmu apskatījusi no augšas, kā vienu no interesantajām vietām, Atzīmēts, ka 100%

Pēdējais nāk Maisiņš vaig, dienu pirms izbraukšanas laukumā, lūdzu palīdzību rubakam no otras komandas, kuri jau paspējuši izbaudīt vētru un smiltis acīs. Sajūta bija mazliet stulba saprotot, ka ap tām pašām pļavām vien visu laiku esam bakstījušies.

Laukumā dodamies, kā plānots, šoreiz divas Blondīnes (to varēs saprast tikai pie Lādes), kuras patiesībā nav tik blondas!:)

Izbraucam laicīgi, esam pamatīgi sagatavojušās, nemot par pieredzi Rīgas laikumu, kur pie Lādes ieprūdām tumsā uz 2h, prakstiski bez gaismas ar Izmisumu sirdī.
Līdzi ir arī vairāki apģērbu gabali, karsts ūdens un kas tik vēl nē, ar domu, ka var noderēt.

Rīts ir cerīgs un pie pirmā punkta sagaidām mostamies dienu. Pie Saullēkta stieņa pieejam no otras puses, bet viss labi, apmēram pēc 20 min tiešām kopā ar punktu saullēts ir sagaidīts.

Tālāk dodamies uz augšu un mūsu nakamais punkts ir labirints. Pieejam no pareizās puses un punkts ir ātrs.

Pa vidu uz Pozitivus tiek ieķertas desmaizes un citi labumi. Ziņotājs no tras komandas ziņo, ka šeit bez hinta atvēršanas ir patusējuši diezgan ilgi, tāpēc laicīgi atveram hintu un pusstundas laikā visus 4 salasām.

Nākamā piestātne Kapteiņa osta. Prieks, ka šodien ir rāma diena vienīgi sniega padaudz. Esam brīdinātas, taču jau pirmajos soļos uz mola notiek neliels negadījums, bet NMPD nav nepieciešams. Cietušais rubaks paliek mola sākumā un neizlaiž no acīm otro, kas rāpo tālāk iekšā jūrā. Ceļš nav viegls, bet nav kur arī steigties, punkts mums ir, abas blondīnes ir gatavas turpināt ceļu.

Randu pļavas - dodamies takā un neesam vienas, nē tie nav rubaki, vienkārši ļautiņi, kam gribas izskrieties pa ganībām. Mērķtiecīgi mēģinām nokļūt pludmalē, jo bilde ir no pludmales + otras komadas rubaks uzvedinājis uz domas par stendu. Atnācām, paņēmām, aizgājām. :)

Saulīte ir beigusi mūs litināt un virs jūras sāk stumties baisie sniega mākoņi, bet sniegu tā arī nesagaidām,

Noas - piebraucam pie alko, bet ne pirmā, apstaigājam abas ēkas, tomēr punkts nerādās, nosūtam ziņu otras komandas rubakam ar vēlmi pēc papildus hinta. Hints ir pārliecinošs un taisnā ceļā dodamies uz stāvlaukumu. Atkal nobrīnamies, ka punkts izvietots tik publiskā vietā un dodamies tālāk.

Gadiņš diviem, atnāca laika gaitā, aptverot, ka mīklas bildē un bākas grīdā ir vieni un tie paši caurumi. Abus būstamos punktus sadalām kristīgi un es jau remšos augšup. Bail no augstuma ir, bet galvenais neskatīties lejā!:)

Kamēr mana kāja vēl nav skarusi zemi, jau tiek nolasīta Lādes mīkla un rāmi ejot atpakalp uz auto sākam domāt par salām.

Pa ceļam saprotam, ka ar desmaizēm bija par maz un jaiemēģina vēl Hesītis, pie viena piemesties ārpus auto un apdomāt Lādi.

Pēc mīklas principā ir tikai viens variants - Salacgrīva, taču neloģiski liekas, ka būtu Lāde tur pat kur 2 punkti. Laika ir gana, taču lai pārliecinātos ar Salacgrīvu atveram hintu,
Tur pat Hesītī, viena atrod tuvāko iespējamo vietu jūrai un otra arī to pašu vietu sazīmē, kā trīs salu vietu.

Sapakojam mantiņas un laižam uz Vitrupi. Lai neko nepalaistu garām piestājam vispirms pirmajā parkingā, izstaigājam apkārtni, nebūs.
Nākamajā uz reiz sazīmējam ļoti tīro sētnieka kasti. Viena no blondīnēm uzreiz atskrūvē aizbāzni, taču lādi atvērt nevar, nevar un nevar! Ko? Jā - aizkrūvēta ar skrūvēm!:) Nu ko tu divām blondīnēm padarīsi, atstājam kasti mierā un izklīstam pa apkārtni. Nekā nav, atgriežamies pie kastes, nosūtu bildi otras komandas rubakam, jā ir! Nu kā ir, tak aizskrūvēta!:)

Paceļam kastes malu un lūram iekšā, nu jābūt - izrādās lai tiktu iekšā, jāpaceļ cilpa! Jē, kaste vaļā, izsmējāmies!!:) Jau kuro reizi pārliecināmies, ka vienai otru jāpārbauda, jo dubultā neplīst!:

Paldies par foršo laukumu un lādi, kura atkal pārsteidz.
Šis bija mūsu otrais ātrākais laukums - 4h un 31min.

When in Ainaži....

dejas tematikai izvēlējāmies Frozen lēnā valša žanru

Šoreiz braucam mazākā sastāvā - ierasto 4+1 cilvēku vietā tik pusīte no pamatsastāva. Ir šaubas ne vien par punktu ieraudzīšanu, bet arī par atminēšanu kā tādu - pārliecība izbraucot ir tikai par 4 punktiem - saprotam, ka bez Centrāles gan jau netiksim galā.
Nu ko, pirmo reizi nolemjam izgulēties pirms starta un pulksten 10:00 vēl tikai tuvojamies pirmajam punktam.
Pēc pāris neveiksmīgām pieturvietām pirmo paņemam Saullēkta stieni, to sanāk ieraudzīt visai viegli.
Dodamies uz Festivālētāji pusi un pa ceļam pavisam nejauši ieraugām Gaisa dārzus. Tā gadās pirmo reizi - netīšām pamanīt punktu garām braucot. Tas uzreiz arī iedod enerģiju, varbūt tomēr izdosies atrast neatminētos punktus.
Nākamā, protams, ir Viršu pauze, pēc kuras dodamies apskatīt Positivus vietas. Food courta punktu nu galīgi neizdodas ieraudzīt. Esam pareizajā vietā, bet tikai ar Centrāles palīdzību izdodas īsto koku pamanīt.
Tālāk Maisiņš vajag. To atrodam pavisam viegli, tik cik jāpastaigā drusku.
Tālāk uz Galdiņu diviem - te nu katrs pārbaudām savas bailes no augstuma, bet izdodas visiem ieraudzīt punktu. Tik drošas sajūtas kāpšana nebija gaidīta.
Tālāk jau pēc kā sildošāka.. :) ieraugam punktu neizkāpjot no auto, saprotam - esam uz viļņa.
Nu atgriežamies pie Netīrajām dejām. Jūtam, ka esam pareizajā vietā, tomēr Viesu stāvvietas zīmes drusku biedē. Pārvaram bailes, un dodamies. Te nu katra kāja uz savu pusi slīd, akmeņi apsniguši - neredz, vai kāju liek apsnigušā tukšumā vai uz slidena akmens. Tomēr līdz ko pamanam taciņu pa noledojušu “palodzi” mola malā, esam zirgā un varam turpināt.
Nu visi punkti rokā un nolemjam izmēģināt vienīgo kafejnīcu, kas Salacgrīvā svētdienas vakarā vaļā. Nu ļoti garšīgi. Kafejnīcā arī atnāk atklāsme par Lādi un pa ceļam uz māju pusi paņemam to.
Kopumā sanāca tāds patīkams izbrauciens skaistā ziemas dienā. Žēl tik, ka slidas nebija līdzi, jo tie Salacgrīvas un Kuivižu mola jūras slidotāji ļoti kārdināja.
Baudam ziemu,
Lūcijnieku mazais sastāvs

Pašā sākumā novietojām auto ar skatu uz lādi ar domu, ka jāmeklē Maisiņš vaig? Amizanti. Tad vien vajag atrast pārējo.